Nākamais solis būtu pieņemt, ka reizēm uzlieku sevi uzmanības centrā. Piemēram, kad visi strādā pie mana projekta. Es visu laiku jūtos tā, it kā strādāju kādam citam. Un tād kāds pa jokam atgādina, ka tas viss ir man, un sajūtos tik ļoti, ļoti neerti. Bet ko nu! No vienas galējības otrā. Jāiemācās pieņemt to, ka, ja es sevi uztaisu par objektu, par tādu pa to brīdi arī tikšu pataisīta. Un pēc tam atkal normal. Un tas viss it ok. Vnk par to nav jāsatraucās... au!!!!