Es tik ļoti gribētu publiski nolikt savus vecākus; viņi moka cilvēkus un domā, ka visus var nokontrolēt, un ka paši ir eņģeļi. Es nevaru vairs izturēt, ar kādām tiesībām viņi tik atklāti izrāda nožēlu par manu draugu, turklāt viņam tikko nosūtīja cilvēku, kas dabūja darbu, uz kuru viņš ļoti cerēja. Cik bieži es dzirdu “ā bet viņš jau neko nedara” un toreiz, kad viņus tik ļoti izbrīnīja tas, ka manējais “vispār pieliek pirkstu pie mājas darbiem”. Džīzas.. manējais ir zelts, izdara to visu un vēl vairāk. Un tad mamma sūdzās, ka negribu vienkārši pļāpāt, un zvana tikai vienu reizi nedēļā desmit vietā. Vai ne!
Un tad nāk uz mākslas pasākumiem un iesaistās, tā it kā esot mani vecāki, viņiem būtu automātiskā ieejas biļete un atļauja kaut ko organizēt! Vai ne! Cik reizes man nav bijis viss tas sūds jāsavāc! Priekš kam! Un kad beidzot mamma savu nepašpārliecinātību beigs “lāpīt” ar citu cilvēku manipulēšanu!? Jādzīvo sev, nevis caur citiem..
