kuru es neciešu? labprāt būtu man es pati, ar kuru spētu samierināties. bet tā nav...

es tiešām nezinu, ko tev pateikt. varētu arī neko neteikt, bet man ir uz mēles un gribas to izspļaut. bet ja es tā darīšu, tu noteikti noraidīsi manu risinājumu. vismaz cilvēki tā parasti dara, kad ir aizkaitināti un viņiem viss riebjas, tādā situācijā šķiet, ka nekas nav labs līdz galam - viss krīt uz nerviem un kaitina, viss riebjas.
Bet varbūt tu pati vari atbildēt kā risināt problēmu, ar nosacījumu, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur viss ir iespējams ( piem., kļūt par vīrieti, ceļot laikā vai kaut vai satikt Hariju Poteru)?

man tiešām bija grūti saņemties atbildēt, kaut arī doma tava ir ļoti laba. varbūt nemaz nezinu, kāda ir šī ideālā pasaule, nē, - varbūt es baidos uzzināt un saprast, ka tā ir pārāk tālu no realitātes. un varbūt man ir bail to atklāt.

un joks jau tāds, ka rakstu tagad, kad esmu ar visu samierinājusies. un, kad ir tā, viss sķiet samērā pozitīvi. vismaz pieklājīgi pieņemami. bet es pati, sev, uzrakstīšu to uz lapiņas. pasaule, kur viss ir iespējams....