bioluminiscence

Lēmumu par dzimšanas dienas svinēšanu kapos es pieņēmu pirms atteikšanās no cigaretēm.
Sen neesmu jutusies tik miglaini, bet kaut kā tupus rāpus cīnos ar interviju kodēšanu.

Jūtos viegli uzliesmojoši. Šobrīd ļoti iespējams atbildēšu sliktas vai īgni aprautas lietas, ja man tiks kas jautāts.
H. no rīta teica, ka trauku mazgāšana ir viena no lietām, kurā uztvere par pagājušo laiku ir izmainīta visvairāk. Šīs arī ir tikai kādas 40, varbūt 50 minūtes dienā, kuras man būs jāpavada citādi, ja tā ļoti globāli un vienkāršoti uz to skatās, kā tas nav.

Jūtos viegli uzkārusies, grūti atraujama no ‘tagad es vairs nesmēķēju’ domām un to atvasinājumiem.. Brīžiem pavīd cerība, ka tā tas neturpināsies ilgi.

Pēc saraustītas Gandija lasīšanas un Omnivas kodu noformēšanas, neauglīgi sēžu uz balkona. Pesto ķepa piespiesta pie manas pēdas.

Kamēr K. fonā zīmē sulīgu (viņa vārdiem ‘juicy’) picas gabalu un skan čipša un dullā asaras, es apguļos, lai padomātu. Es nereti piefiksēju brīžus, kuros no tagadnes iekrītu atmiņās. Krišana līdzinās pastaigai izdegušā purvā, kurā solis klusi un piepeši pazūd sfagnu pelnos. Es nekad neesmu staigājusi pa nesen izdegušu purvu, atceros tikai stāstu, kurā līdzīgā situācijā purva gājējs vairs nepamodās dzīvs. Tas ir viens no tiem stāstiem, kas pielīp, līdzīgi kā tie stāsti, kurus mutiskā mantojumā nodod vectēvs. Piemēram, par bēdīgi slaveno Upīti, kuram nesis šņabi un sastapis to puspliku sēžam zem galda, kamēr blakus gultā ar kājām platā leņķī gulējusi sieviete. Bet pirms purva un Upīša pieminēšanas, es iekritu gadu vecās atmiņās. Ikdienišķo raudāšanu un to nelaimīgo praida dienu ar diviem aliem un elpas trūkumu. Kad I. ar mani jebkādā veidā mēģina sakontaktēties, es atceros to visu. Jā, es nenoliedzu savu līdzatbildību, bet jēziņ, cik ļoti tas viss mani sāpināja, izmocīja, grauza. Man šķiet, es vairs nepārmetu, varbūt esmu piedevusi, bet reizē es kā cūkkārpas pēdējā cīņā esmu apvilkusi ap sevi kupolu, kas spīdīgs kā ziepju burbulis.

Gadu vēlāk.. man ir grūti atsaukt atmiņā, kad raudāju pēdējo reizi. Es zinu, ka pirms nepilnas nedēļas raudāju no aizkustinājuma. Vismaz divreiz. Gadu vēlāk es ikdienišķi nodomāju, ka gribu, lai šī dzīve ilgst vēl labu brīdi. Es gribu vest viņu pēc auglīšiem naktī vēl neskaitāmas reizes. Es gribu viņu celt nost no visiem kokiem, kuros viņai sagribēsies uzkāpt. Es gribu būt starp grāmatām, es gribu uzņemt zīmīgas bildes, es gribu uztaisīt to kolāžu, es gribu appētīt dabu un piedzīvot biotopus, es gribu vēl ļoti daudz ko.

Atsekoju Skapim.

Miegainības testā ieguvu 8 punktus. Mājas darbā miega apnojas tests. Drusku vēlāk viņa uzkāpa ceriņā un netika vairs lejā. Mazliet kā ceļamkrāns palīdzēju ar nokļūšanu uz zemes.
Neatradu laimītes ceriņos, bet citur.

Jaunajā (nu jau tekošajā) gadā apņēmos nekrākt. Pēc nedēļas gaidāma pirmā konsultācija pie miega speciālista. Cik neierasti ir apdeitoties par šo maija vidū. Vēl neierastāk ir tas, ka šī ir pirmā apņemšanās, kuru plānoju īstenot.

Vakars kapos bija pasakains. Nav brīnums, ka Varde tik bieži iet uz turieni.
Raiņa pieminekļa ansamblis, manuprāt, būtu izcili piemērots skapja branču un drag cilvēku pasākumu rīkošanai. Ir erotika, ir skatuve, ir grieķiskas kolonnas latviski kantaina, mazliet pelēka kaļķakmens izpildījumā. Dodiet Bruno 3 dienas un mūsu gejisko kultūrvietu skaits augs griezdamies kā ābele uz āderes.

Iesēju baldriņus, salātus, 40 zemeņu stādus, mizunu, bietes, kreses, 30 tulpju sīpolus, mangoldus, dilles, spinātus, burkānus, 3 hiacinšu sīpolus un 20 vagas kartupeļu.

Edsā iedēstīju 3 gada pārskatus. Divus tukšus un vienu ar nelielu pildījumu aktīvos/pasīvos.

Kartupeļu lauka vidū zvanīja no permakultūras biedrības, un jautāja, kā man iet biedrībā. Vējā kā pakurla 4x pārjautāju, ko tieši man jautā. Viņi veidos interaktīvu karti ar visiem permakultūriešiem, jo mazums kāds dzīvo man blakus un mēs vēl intuitīvi neesam viens otru sajutuši caur sapņiem par atslēgas dobēm un salmos audzētām bagātībām.

Rīt Rīgā viss jau būs uzziedējis.