bioluminiscence

Ledusskapī sasala piens.
Pamodos no asfalta plēšanas skaņas aiz loga. Droši vien tā K. jūtas, kad es negaidīti skaļi iekrācos.
Izslēdzu ledusskapi, izslēdzu tv sarkano aci. Uz balkona aug zālītes-nezālītes un stūrī satrunējis viens benčiks.

Sēdēšu līdz pabeigšu un tad uz vegānu ēdnīcu, augsto kalnu un indiešu veikaliņu, ja būs vēl vaļā.

Gaidu 13. autobusu un apvērtēju savas kognitīvās spējas.
Tas kavē jau 10 minūtes, bet varbūt tas jau pabrauca man garām.. Nevarētu būt, bet ja nu ir tā, kā ar to jogurka paku aizvakar. Pusminūti stāvēju pie nopirktā un nespēju saprast, kā te radies otrs oatly jogurts, kuru ne tikai neatceros paņemam, bet arī noskenējam.

Sestā diena bez tabakas nāk ar dienas domraksta tēmu ‘Es un prokrastinācija manā dzīvē’.

Aktīvai un pasīvai prokrastinācijai šodien ziedot, reizē spēcīgi tuvojoties darba pabeigšanas laikam, sapratu, ka šim vajag sākt pievērst uzmanību. Manā apziņā iztrūkst atsevišķi puzles gabaliņi, kas ļautu man padarīt šo parādību apzinātu tb mainīt iespējamo ikdienas gaitu. Protams, sāku meklēt ieteiktās grāmatas par šo tēmu. Sāku lasīt vienu no tām, līdz sapratu, ka, lai gan man periodiski ir bijušas problēmas ar darbu atlikšanu līdz pēdējam (tas notiek teju tikai vienā dzīves nodaļā), smēķēšana daļēji bija kļuvusi par aktīvu aģentu šajā visā. Bija krietni vieglāk darīt, ja reizi vai divas reizes stundā man bija īsā ķīmiska gandarījuma pauze, kas mazināja pamatcēloņu sāpes. Maģistra darba rakstīšanas laikā es tos ļoti labi apzinājos, reizē tad, kad man būtu vajadzējis sev tos skaidrojoši atgādināt, lai pārrakstītu traumu, es to īpaši nedarīju, jo.. es nezinu kādēļ nē. Jo pašdarbs nogurdina, jo tik daudz, kas ir paveikts, bet te atkal kaut kas jāimplementē? Apmēram tādā garā.

Un nu, kad tabakas nav, es un mans hroniskais traumas mantojums esam palikuši telpā praktiski vieni. Un mēs netiksim ārā pirms sāksim un kaut kā saturīgi izvērsīsim sarunu, kas tad te notiek.

Prokrastinācijas grāmatas pirmās nodaļas beigās ir dots vienkāršs apzinātības iespīdināšanās uzdevuma piemērs. Uzrakstīju atbildes.

Šķiet, ka es tagad varētu teikt, ka viss šis process ir ļoti grūts un tiešsaistē aprakstīt, ka šeit nu es domīgi sēžu ir kā ar akmeņiem klēpī, bet nav jau tik traki, tas viss ir tikai jaunu ieradumu rades process. Tas ir kāpiens mazliet vairāk nekā lēzenā kalnā tik ilgu laiku, kāds katram šķiet ilgs.

Ja kāda ķermenī ir iestrādāts tikai bioloģiskais pulkstenis, tad manā ir ieviesies smēķēšanas taimeris. Noteiktos dienas laikos vai pēc zināmām rutīnisku darbību secībām, es piepeši skaidri zinu, ka ir laiks smēķēt. Es pagriežu seju pelnu trauka debespuses virzienā un iztēlojos īso smēķēšanas brīdi, kurš beigtos dažu minūšu laikā un atvestu mani atpakaļ tepat, kur es stāvu jau šobrīd. Man vairs nav ikdienas soda apļu, kuros apdomāt neprecīzos un gaidāmos šāvienus (analoģijai sk. biatlona noteikumus). Vairs nav mirklīgās, butaforiskās gandarījuma sajūtas, kurās iztēloties, ka visi sapņi jau ir praktiski sanagloti. Realitāte kļūst tuvāka, tiešāka, nav filtra nedz domās, nedz starp pirkstiem.

Nav apkārtceļu, pa kuriem apļot kā siltā un mīkstā augonī. Viss notiek gandrīz reāllaikā. Šī nav nostaļģiska un sērīga himna pagājušiem laikiem. Kas līdzīgs tai būtu izlikšanās, ka ieraduma turpinājums jau nav kas sen pagājis.

Lēmumu par dzimšanas dienas svinēšanu kapos es pieņēmu pirms atteikšanās no cigaretēm.
Sen neesmu jutusies tik miglaini, bet kaut kā tupus rāpus cīnos ar interviju kodēšanu.

Jūtos viegli uzliesmojoši. Šobrīd ļoti iespējams atbildēšu sliktas vai īgni aprautas lietas, ja man tiks kas jautāts.
H. no rīta teica, ka trauku mazgāšana ir viena no lietām, kurā uztvere par pagājušo laiku ir izmainīta visvairāk. Šīs arī ir tikai kādas 40, varbūt 50 minūtes dienā, kuras man būs jāpavada citādi, ja tā ļoti globāli un vienkāršoti uz to skatās, kā tas nav.

Jūtos viegli uzkārusies, grūti atraujama no ‘tagad es vairs nesmēķēju’ domām un to atvasinājumiem.. Brīžiem pavīd cerība, ka tā tas neturpināsies ilgi.

Pēc saraustītas Gandija lasīšanas un Omnivas kodu noformēšanas, neauglīgi sēžu uz balkona. Pesto ķepa piespiesta pie manas pēdas.

Kamēr K. fonā zīmē sulīgu (viņa vārdiem ‘juicy’) picas gabalu un skan čipša un dullā asaras, es apguļos, lai padomātu. Es nereti piefiksēju brīžus, kuros no tagadnes iekrītu atmiņās. Krišana līdzinās pastaigai izdegušā purvā, kurā solis klusi un piepeši pazūd sfagnu pelnos. Es nekad neesmu staigājusi pa nesen izdegušu purvu, atceros tikai stāstu, kurā līdzīgā situācijā purva gājējs vairs nepamodās dzīvs. Tas ir viens no tiem stāstiem, kas pielīp, līdzīgi kā tie stāsti, kurus mutiskā mantojumā nodod vectēvs. Piemēram, par bēdīgi slaveno Upīti, kuram nesis šņabi un sastapis to puspliku sēžam zem galda, kamēr blakus gultā ar kājām platā leņķī gulējusi sieviete. Bet pirms purva un Upīša pieminēšanas, es iekritu gadu vecās atmiņās. Ikdienišķo raudāšanu un to nelaimīgo praida dienu ar diviem aliem un elpas trūkumu. Kad I. ar mani jebkādā veidā mēģina sakontaktēties, es atceros to visu. Jā, es nenoliedzu savu līdzatbildību, bet jēziņ, cik ļoti tas viss mani sāpināja, izmocīja, grauza. Man šķiet, es vairs nepārmetu, varbūt esmu piedevusi, bet reizē es kā cūkkārpas pēdējā cīņā esmu apvilkusi ap sevi kupolu, kas spīdīgs kā ziepju burbulis.

Gadu vēlāk.. man ir grūti atsaukt atmiņā, kad raudāju pēdējo reizi. Es zinu, ka pirms nepilnas nedēļas raudāju no aizkustinājuma. Vismaz divreiz. Gadu vēlāk es ikdienišķi nodomāju, ka gribu, lai šī dzīve ilgst vēl labu brīdi. Es gribu vest viņu pēc auglīšiem naktī vēl neskaitāmas reizes. Es gribu viņu celt nost no visiem kokiem, kuros viņai sagribēsies uzkāpt. Es gribu būt starp grāmatām, es gribu uzņemt zīmīgas bildes, es gribu uztaisīt to kolāžu, es gribu appētīt dabu un piedzīvot biotopus, es gribu vēl ļoti daudz ko.