bioluminiscence

Šī bija labākā nejaušā satikšanās.

Motociklu vēdergraižu tipa skaņas pilsētā ir ikdienišķs empātijas trūkuma atgādinājums. Ik reizi, kad tā notiek, es praktiski piestāju no piepešā skaņas šoka, pārbīļa, gandrīz fiziskām sāpēm, es nepierodu.
Tas, kopā ar gejības likumdošanas stāvokli, var būt vēl viens indikators sabiedrības skābuma vai sārmainības noteikšanai.

Stundām vārījām tapiokas 'krūtis'.

Viņai bija nelabi, bet es nevarēju apslāpēt laimes sajūtu.
Dodoties prom mani sildīja doma, ka es atstāju viņu ar kādām 100 Diānām, kas nav tipiski priecīgs teikums lesbiskuma kontekstā.

Aptiekai Avotu lata rajonā ir tāds darba laiks it kā tā atrastos kapsētā.

Valmieras autoostā viena sieviete prasa otrai 2 eiro. Tos prasījis Vitālijs, kuram tie nepieciešams priekš alus. Ar pašu Vitāliju sazināties tagad nevar, jo viņam telefons mājās lādējoties bez saimnieka klātbūtnes.
Divus eiro sieviete šobrīd iedot nevar.


Lasu Jaukumiņu. Viegli lasāmi, smagi un komiski atslābinoši nepieciešamajos brīžos. Ir būtiski ieraudzīt noteiktus mehānismus, parādības, iezīmes, lai spētu atidentificēties no tām.
Ieraudzīšanu veicinoša grāmata.

Īgnums ir nedaudz atgriezies.
Zvanot tēvam un vaicājot, vai varu Rīgā nopirkt pesticīdu kolorādo nedraugiem, atbildēju diezgan rupji un automātiski, sakot, ka man tam nav laika. Es laikam esmu mazliet nogurusi no lūgumiem, reizē ir bēdīgi, ka neesmu pratusi laicīgāk būt skaidrāka par savu spēku kapacitāti. Ajj


Varbūt es dusmojos, jo esmu mazliet dusmīga uz sevi.

‘Vienīgais garīgas dzīves elements vai atribūts ir apziņa, ka eksistē gars, dvēsele.’

Izrādās, ka nevajag dīvainu frizūru, pļūteņbikses, ļoti lēnu, nebeidzami smaidošu runasveidu, Indijas tipa aksesuārus, Budu uz bufetes, vīnziņa tipa prasmi orientēties vīrakos, sveikt ikvienu ar jumtiņā saliktām plaukstām, pasniegt rasolu dziedošajā bļodā, spēlēt kādu mazpazīstamu mūzikas instrumentu vai bungas.

Bet nevar noliegt, ka gara apzināšanās var radīt izmaiņas gaumē.

Pārrodoties no trim dienām Kauņā, drīz devāmies uz Zvejniekciemu. Pēc pusdienām sēžot viesu mājas lapenē un domājot par skrējienu, par to, ka vasarās tā mēdz sanākt un par to, ka man gribas piestāt. Tā un līdzīgi domājot ieraugu, ka lapenes malā ir ķieģelis, uz kura kaut kas rakstīts. Paskatos vienreiz, otreiz, niez uzzināt, kas tur rakstīts. Piebīdos tuvāk, un ieraugu uzrakstu lietuviski. Kaut kas par Kauņu un Akropoli, to pašu, kurā pirms dažām dienām biju. Nekustīgi sēžu un domāju, kas šī par sakritību.

Es neesmu bijusi Latvijas Akropolē, bet Kauņas gan. Nekropoles man patīk labāk, bet.. pēc noklusējuma pieņemu šādu gadījumu norādi par to, ka esmu īstajā vietā.

Hronikai piefiksēju, ka pa nakti gulējām zefīrā. Modos no izgulējumu tipa priekšsāpēm, nespējot miegā pagriezties uz sāniem šajā mīkstumā. Sapnis bija neticami skaidrs, bet viens no vakara sarunu tematiem tam radīja iespējas ekranizēties.