bioluminiscence

Īgnums ir nedaudz atgriezies.
Zvanot tēvam un vaicājot, vai varu Rīgā nopirkt pesticīdu kolorādo nedraugiem, atbildēju diezgan rupji un automātiski, sakot, ka man tam nav laika. Es laikam esmu mazliet nogurusi no lūgumiem, reizē ir bēdīgi, ka neesmu pratusi laicīgāk būt skaidrāka par savu spēku kapacitāti. Ajj


Varbūt es dusmojos, jo esmu mazliet dusmīga uz sevi.

‘Vienīgais garīgas dzīves elements vai atribūts ir apziņa, ka eksistē gars, dvēsele.’

Izrādās, ka nevajag dīvainu frizūru, pļūteņbikses, ļoti lēnu, nebeidzami smaidošu runasveidu, Indijas tipa aksesuārus, Budu uz bufetes, vīnziņa tipa prasmi orientēties vīrakos, sveikt ikvienu ar jumtiņā saliktām plaukstām, pasniegt rasolu dziedošajā bļodā, spēlēt kādu mazpazīstamu mūzikas instrumentu vai bungas.

Bet nevar noliegt, ka gara apzināšanās var radīt izmaiņas gaumē.

Pārrodoties no trim dienām Kauņā, drīz devāmies uz Zvejniekciemu. Pēc pusdienām sēžot viesu mājas lapenē un domājot par skrējienu, par to, ka vasarās tā mēdz sanākt un par to, ka man gribas piestāt. Tā un līdzīgi domājot ieraugu, ka lapenes malā ir ķieģelis, uz kura kaut kas rakstīts. Paskatos vienreiz, otreiz, niez uzzināt, kas tur rakstīts. Piebīdos tuvāk, un ieraugu uzrakstu lietuviski. Kaut kas par Kauņu un Akropoli, to pašu, kurā pirms dažām dienām biju. Nekustīgi sēžu un domāju, kas šī par sakritību.

Es neesmu bijusi Latvijas Akropolē, bet Kauņas gan. Nekropoles man patīk labāk, bet.. pēc noklusējuma pieņemu šādu gadījumu norādi par to, ka esmu īstajā vietā.

Hronikai piefiksēju, ka pa nakti gulējām zefīrā. Modos no izgulējumu tipa priekšsāpēm, nespējot miegā pagriezties uz sāniem šajā mīkstumā. Sapnis bija neticami skaidrs, bet viens no vakara sarunu tematiem tam radīja iespējas ekranizēties.

Ledusskapī sasala piens.
Pamodos no asfalta plēšanas skaņas aiz loga. Droši vien tā K. jūtas, kad es negaidīti skaļi iekrācos.
Izslēdzu ledusskapi, izslēdzu tv sarkano aci. Uz balkona aug zālītes-nezālītes un stūrī satrunējis viens benčiks.

Sēdēšu līdz pabeigšu un tad uz vegānu ēdnīcu, augsto kalnu un indiešu veikaliņu, ja būs vēl vaļā.

Gaidu 13. autobusu un apvērtēju savas kognitīvās spējas.
Tas kavē jau 10 minūtes, bet varbūt tas jau pabrauca man garām.. Nevarētu būt, bet ja nu ir tā, kā ar to jogurka paku aizvakar. Pusminūti stāvēju pie nopirktā un nespēju saprast, kā te radies otrs oatly jogurts, kuru ne tikai neatceros paņemam, bet arī noskenējam.

Sestā diena bez tabakas nāk ar dienas domraksta tēmu ‘Es un prokrastinācija manā dzīvē’.

Aktīvai un pasīvai prokrastinācijai šodien ziedot, reizē spēcīgi tuvojoties darba pabeigšanas laikam, sapratu, ka šim vajag sākt pievērst uzmanību. Manā apziņā iztrūkst atsevišķi puzles gabaliņi, kas ļautu man padarīt šo parādību apzinātu tb mainīt iespējamo ikdienas gaitu. Protams, sāku meklēt ieteiktās grāmatas par šo tēmu. Sāku lasīt vienu no tām, līdz sapratu, ka, lai gan man periodiski ir bijušas problēmas ar darbu atlikšanu līdz pēdējam (tas notiek teju tikai vienā dzīves nodaļā), smēķēšana daļēji bija kļuvusi par aktīvu aģentu šajā visā. Bija krietni vieglāk darīt, ja reizi vai divas reizes stundā man bija īsā ķīmiska gandarījuma pauze, kas mazināja pamatcēloņu sāpes. Maģistra darba rakstīšanas laikā es tos ļoti labi apzinājos, reizē tad, kad man būtu vajadzējis sev tos skaidrojoši atgādināt, lai pārrakstītu traumu, es to īpaši nedarīju, jo.. es nezinu kādēļ nē. Jo pašdarbs nogurdina, jo tik daudz, kas ir paveikts, bet te atkal kaut kas jāimplementē? Apmēram tādā garā.

Un nu, kad tabakas nav, es un mans hroniskais traumas mantojums esam palikuši telpā praktiski vieni. Un mēs netiksim ārā pirms sāksim un kaut kā saturīgi izvērsīsim sarunu, kas tad te notiek.

Prokrastinācijas grāmatas pirmās nodaļas beigās ir dots vienkāršs apzinātības iespīdināšanās uzdevuma piemērs. Uzrakstīju atbildes.

Šķiet, ka es tagad varētu teikt, ka viss šis process ir ļoti grūts un tiešsaistē aprakstīt, ka šeit nu es domīgi sēžu ir kā ar akmeņiem klēpī, bet nav jau tik traki, tas viss ir tikai jaunu ieradumu rades process. Tas ir kāpiens mazliet vairāk nekā lēzenā kalnā tik ilgu laiku, kāds katram šķiet ilgs.

Ja kāda ķermenī ir iestrādāts tikai bioloģiskais pulkstenis, tad manā ir ieviesies smēķēšanas taimeris. Noteiktos dienas laikos vai pēc zināmām rutīnisku darbību secībām, es piepeši skaidri zinu, ka ir laiks smēķēt. Es pagriežu seju pelnu trauka debespuses virzienā un iztēlojos īso smēķēšanas brīdi, kurš beigtos dažu minūšu laikā un atvestu mani atpakaļ tepat, kur es stāvu jau šobrīd. Man vairs nav ikdienas soda apļu, kuros apdomāt neprecīzos un gaidāmos šāvienus (analoģijai sk. biatlona noteikumus). Vairs nav mirklīgās, butaforiskās gandarījuma sajūtas, kurās iztēloties, ka visi sapņi jau ir praktiski sanagloti. Realitāte kļūst tuvāka, tiešāka, nav filtra nedz domās, nedz starp pirkstiem.

Nav apkārtceļu, pa kuriem apļot kā siltā un mīkstā augonī. Viss notiek gandrīz reāllaikā. Šī nav nostaļģiska un sērīga himna pagājušiem laikiem. Kas līdzīgs tai būtu izlikšanās, ka ieraduma turpinājums jau nav kas sen pagājis.