bioluminiscence

Pārguris guļu un sapņoju. Sapnis nav par to, kas būs, sapnis notiek tiešraidē. Ārā kaut kas vētrojas, bet esmu siltumā, mīkstumā, mājās.
Tāpēc man tik ļoti patīk malas, ekotoni. Tu esi vētrā, bet drošība, neaprakstāmi valdzinoša sajūta.

Uz kājas cieta, neizspiežama pumpa, ceru, ka ne vēzis. Man gribas šeit būt. Smēķēšana kā parasti nekur neskaitās, protams.

Bija savādi redzēt Līgu smaidīgās bildēs. Vienmēr pie akadēmijas domāju, vai kādreiz nejauši nesaskriesimies. Tas būtu savādi, bet lai nu kā, kaut kas skaists man atmiņās par viņu.

Šorti vai kā, bet aukstums nepamet. To neaptur pat senlatviešu dievs vilnas zeķes.
Kā racionāls risinājums šķiet mīlēšanās ar sevi.

Kad gribas staigāt pa vecrīgu un ar putekļu sūcēju izvakuumēt benčikus no bruģa starpām.
Japāniski šo sajūtu noteikti apzīmē viens ķeburs.

Nekur citur tu nebeidz virtuves dežūru, dejojot pie elektrības tb komūnas biedra uzkonstruēta sintezatora skaņām. Pasaka tiešraidē.

Man ir par maz stundu, man gribas daudz. Grāmatas, intervijas, savas mākslas, maģistra ekstāzes, jauno online kursu par savas patiesības paušanu, viesu namu, Portugāli un Transsibīriju, jaunas prasmes un angļu valodas runas drosmi etc. Un ģimeni.

Šodien, šovakar es jūtos mazāk vientuļš. Vakardienas rīta introvertuma skābums iespiedās dziļi kārpās. Es ceru, ka es mazāk ceru. Impregnējos kā elektrības stabs ar meditācijām, apzinātību un visu to, par ko gribas runāt arvien mazāk, jo galu galā viss noslaukās kā pabeigta mandala un paliek vien neraksturojams klusums.

Reizēm tie nav mazuļa soļi, reizēm tā ir embrija nekustība. Driftēšana iekšējos ūdeņos.
Lēni un prātīgi. Viss būs labi, bet vēl būs arī slikti.

Uzliku korķi puspudelei izdzerta sidra. Vairāk kā puse dienas bija laimīga.
Noliku 4 loksnes tualetes papīra zem spilvena.
Metru pa metram, palēnām.

Skatījos uz zobu diega kastīti, neticami, ka tur ir 50 m
Kā būtu katra vakara gabaliņu nolikt blakus pamatskolas 60 m skrejceliņam. Mūku sprints.

Es iešu restartēties.

Pasmaržoju pusdienas pannā un jūtu nelabumu. Izberu tās kompostā uz balkona, uzsmēķēju. Brīvo sajūtu nomaina atskārsme, ka šis patiešām ir viss. Atkal beigas kaut kam, kas nebija līdz galam sācies. Mazgājot traukus, domāju atlikt raudāšanu vakaram. Pie pēdējā trauka slaucīšanas, jūtu acu nesaturēšanu. Aizeju pie Harija, aiztaisu durvis un ļaujos. Sēžot pie loga, pastiepju rokas pie radiatora, tas ir auksts.

Kaut kur pa ceļam uz Aspazijas bulvāri skanēja this will be the day that I die, un es smaidīju. Viņa netic citām dzīvēm, bet es gaidu nāvi kā pelnītu atvaļinājumu.
Lai nu kā, kaut kas šodien nudien mirst.