bioluminiscence

Glaudu kaķi un sagribas raudāt viegli kā sēņu lietum. Ļoti grūtas dienas.
Elpoju un lēnām atkāpjos no domām tik tālu līdz redzu tās perspektīvā. Atkal un atkal.

Process.
Zaļaja jūdzē lielais dziednieks tomam henkam teica: boss, es esmu ļoti noguris.

Kurā brīdī dzīvē māca runāt pa telefonu sabiedriskajā transportā tā, lai blakussēdētājs neko īsti nedzirdētu, bet vada otrā galā viss būtu skaidrs? Apbrīnojami.
Bet vai nepieciešami?

Mērenas dusmas un skumjas, bet ne mana sēta, ne mana druva.
Un galu galā es tikai redzu tajā kādu sevis versiju, kas bija, bet vēl atbalsojas. nostiprinās.

Sēžu kalnā pie dabas mājas, kamēr kāds olimpijas hesburgerā ar mīlestību gatavo mums vakariņas.
Aiz kokiem pūļa kliedzieni skrāpē pieminekli, kamēr ozolu pāris pie dzelzceļa takas neizdveš ne kustības.

Nereti, kad esmu uz tagadnes viļņa, dzīvei atgriežas pirmreizības sajūta. Es pirmo reizi iebāžu pirkstu ziedā, pirmo reizi sagaršoju cigareti, pirmo reizi dzirdu ūdens ciskas sitamies pret tilta balstu.

Šodien man gribas pirmo reizi braukt ar autobusu, bet es braucu septiņtūkstošo.
Berģos aiz depo top ‘pozitīvo atkarību telpa’. Tas tā, bet es tikai gribu jūs laikus brīdināt.

Arkādijas parkā nav ceriņu.

Pēc vakardienas universitātes, vakars drudzī. Mazajā meditācijā pirms miega ar elpu izjaucu drebuļu un zosādu ritmus. Virpinu telefona austiņas kā rožukroni.
Vārot tējas podu no rīta, izeju uz balkona. Vasaras lietus gaiss, mana iecienītā marka. ‘Lietus laikā gaisā nonāk neskaitāmi augsnes mikroorganismi, veidojot unikālu smaržu. To vidū arī penicilīns.’
Drudzis ir rimies bez zālēm, bet kakls ir pilns ar nātrēm. Otrēji atceļu interviju, runāt nav viegli.

Jau vairāk nekā diennakti neesmu dzērusi kafiju.