bioluminiscence

Pēc raudāšanas un vakarnakts miega avansa atdošanas, atgriezās iedvesma. Paredzamais brīnums, kad nosauc vārdos to, kas fonā veido nemitīgu skumju sajūtu vēderā. Rakstu lapu pēc lapas, piepeši visi vadiņi un pētījuma atsevišķās daļas saslēdzas vienā virknē. Vismaz tā šķiet šovakar, kas zina, kā būs pārlasot rīt. Komūna palēnām atdodas miegam, bet es atnesu galda lampu uz dzīvojamo istabu. Siltākai gaismai.
Steigā veru vaļā cibu un nejauši atveru violeto lapu. Biežāk lietotā klabes adrese, protams, ir viņas profils, kuram atsekoju jau pirms vairākām dienām. Protams, izlasu visu, ko nebiju vēl.. Viegli trīcu pēc tam, nav ne mazākas jausmas kādēļ. Pirmīt, pirms lasīšanas, iedvesmu zenītā nedomājot paņēmu telefonu un aizsūtīju apskāvienu, pēc brīža izdzēsu to.

Es neticu tam, ka kāds zaudē jebkuru cilvēku. Nezaudē arī tos, kurus vēl nepazīst, kur nu vēl tos, kuri ir/bija svarīgi. Bet, runājot cilvēciski, droši vien jā, es kaut kādā mērā esmu zaudēta. Es esmu par vecu, lai spēlētos, lai slepenotos, lai tikai caur abpusējiem flirtiem teiktu un beigu beigās nepateiktu, paturētu pie sevis to, kas ir svarīgs, ko es gribu. Lai gaidītu brīnumus tur, kur cits tos nejūt. Var jau sākt domāt par mainīgo pasauli un to, kā brūk vecie attiecību modeļi un veidojas jaunas neredzētas formas figūras un saiknes, bet reizēm, vai drīzāk visbiežāk, tie tikai ir moderni maskēti maldi. Dzīve nav tā bērnības spēle, kurā zaudē tas, kurš paliek bez pāra. Šaubu brīžos, kad ir grūti noturēties un es skatos uz saraksti, domās ko rakstot, es atmiņās piesaucu pēdējo tikšanos. Es atceros, kā valdot asaras un ar skumjām, kas bija sasniegušas fizisku sāpju līmeni, atceļā meklēju laimītes ziedoņdārzā, bet atradu tikai nelaimītes (latviešu slengā - ceriņzieds, kurā vainaglapu skaits ir <4), kuras nenoplūcu, jo nelaime vienmēr zināmā mērā ir izvēle.

Joprojām viegli un spēcīgi trīcu.

Pārbraucu mājās un raudu. Par visiem pavedieniem, kas šķiet izlaisti no rokām. Par dzīves veidošanas sajūtu, kas pieklususi, sastopoties ar smagām mācībām, kuras atņēmušas drosmi un likušas atgriezties dažos noklusējuma režīmos.
Es esmu, daru, bet kaut kas ir dziļi noguris, apdzisis. Es gribu atgūt To sajūtu.
Un galu galā, tik daudz kas ir apgūts pa šo gadu, neticami daudz. Droši vien arī tāpēc tā. Un vēl universitāte, un vēl neatbildes mīlestība.

(Nejauši) pavadīju viņu pie aktu draudzenes.
Un man jau šķita, ka smagāk vairs nevar kļūt.

Domām, protams, raisoties, tomēr kā sirds apvidū ievadīts telts mietiņš.
Tas ir dīvaini, jo nedaudz greizsirdība, bet krietni vairāk.. kaut kas grūti raksturojams. It kā kaut kas iekšā būtu pārtrūcis. Es neietilpstu vienādojumā uz papīra, es neesmu facebook leģitimēts biedrs, man nav izsniegta seksa atļauja, bet faktiski Es esmu. Un faktiski arī sāp, lai gan oficiālā vēsture to nepiefiksēs. Dīvaini arī tādēļ.. ka kaut kas šajā visā piecstūrī intuitīvi ir ačgārns. Ne tādēļ, ka piederu monogāmijas konfesijai, bet.. kaut kas te nav patiesi.

Un piemirstas, ka darbības nudien pasaka vairāk par vārdiem. Piemirstas, jo gribas ticēt.

Vairāk laimītes neatradu.

Jauna vasara, tie paši koki.

Glaudu kaķi un sagribas raudāt viegli kā sēņu lietum. Ļoti grūtas dienas.
Elpoju un lēnām atkāpjos no domām tik tālu līdz redzu tās perspektīvā. Atkal un atkal.

Process.
Zaļaja jūdzē lielais dziednieks tomam henkam teica: boss, es esmu ļoti noguris.

Kurā brīdī dzīvē māca runāt pa telefonu sabiedriskajā transportā tā, lai blakussēdētājs neko īsti nedzirdētu, bet vada otrā galā viss būtu skaidrs? Apbrīnojami.
Bet vai nepieciešami?

Mērenas dusmas un skumjas, bet ne mana sēta, ne mana druva.
Un galu galā es tikai redzu tajā kādu sevis versiju, kas bija, bet vēl atbalsojas. nostiprinās.