bioluminiscence

Vakardienas vēstījumu laiks.
Izlasītais, kā viņa to sauca, spēka kārtī un cilvēkdizaina sarežģītajā shēmā.

Viņi saka, laid vaļā pagātni. Akūts svarīgums dzīvot tagadnē. Tikai tā es eju kā pa diedziņu.
Varbūt tādēļ es visiem tā uzplijos ar Tolli.

Kārlis pirms miega: Karīn, kāpēc man jāceļas sešos, bet tev desmitos?’ Mirkli domāju, par ko viņš runā, līdz saprotu, ka pirms pāris stundām pajokoju, ka viņam būs jāceļas pirms rītausmas. Kad atbildu, ka tas bija joks, viņš atsaka, ka es būtu varējusi pateikt jau agrāk. ‘Kā tev šķiet, ko tu viens pats darītu sešos no rīta?’ Pēc ilgas apdomas, viņš atsaka, ka nezina. Burvīgi.

Pirms miega stipri sāk sāpēt sirds. Kolīdz tas norimstas, aizdomājos par rīta un pirmsmiega rutīnu, ka ar to aizvien nav labi. Īpaši no rītiem. Pirms maza laika rakstīju uz lapas, kā sākt dienu uz meditatīvākas nots. Plāns tika aizmirsts, jo nebija pareizās zvaigžņu saderības. Teiksim, ka ir cerības ko izkalt šajā vakarā. Pēc pamošanās būtu labi uzreiz sākt ar sazemēšanos, kādu pašsacerētu mantru, apvienotu ar dziļo elpošanu. Tad vajadzētu drusku atžigt un iemest ūdeni sejā, aktīvi izstaipīties. Tad.. kādu meditāciju līdz 5 min, ikdienišķo rokas dienasgrāmatu. Un tad ūdens mutē, kuram seko labs kafijas ūdens. Telefons pa šo laiku ir iemests. savā kapiņā.
Teiksim, ka rīt es pamēģināšu.

Visi apstākļi teju visur šķiet pret. Sen neesmu jutusies tik ļoti ne pa vilnim.
Vienīgi nejauši salaboju pasāta durvis.

Sāku apzināties, ka nudien zaudēju, atlaižu. Ka tas ir pa īstam. Ka nāksies to darīt atkal un atkal, brīžos, kad piepeši uzklūp sāpes. Ka cikliski atkārtosies bēgšanas trauksme un pieņemšanas miers.

Es gribētu satikt vēl kādu cilvēku, kurš nedaudz vairāk kā gada laikā to ir izdzīvojis 4x. Kādu, kurš ir tik ļoti sāpējis, bet vienalga nepazaudējis pavedienu, pakausī allaž jūtot jēgu, mieru. Kādu, kurš tajā reizē, kad ir jutis visdziļāk, ir izvēlējies sevi un atteicies no kāda, kurš ir atgriezis mīlestības sajūtu. Kādu, kurš neskatoties uz visu piedzīvoto, nav nocietinājis sevi, iebarikādējoties vienatnes mierā. Ir viegli būt vienam, mīlēt sevi un kā pa liānām laisties no viena vēlama notikuma uz citu. Ir grūti sekot savām vēlmēm, riskēt teju neiespējamā situācijā, cerot, ka arī otrs izvēlēsies ko nepazīstamu, jaunu. Atceros, ka pirms daudziem gadiem solīju sev nebēgt, neizvairīties, ja jūtu ko patiesu, pat ja tas visticamāk sāpēs. Un tā arī es darīju.

Es cenšos pateikties sev bieži, bet reizēm šķiet, ka tas nav par īstajām lietām.
Paldies tev, K., ka tu esi tu.

Ļaušanās atnāca. Pēc daudzu stundu bēgšanas, seriāls beidzās. Pēc visiem ego, kas gribēja justies aizvainots, dusmīgs, sāpināts, pamests, plusus meklējošs, es nejauši nonācu ciklona vidū. To ir grūti aprakstīt, līdzīgi kā Ošo jau 30 lappušu garumā mēģina izskaidrot, kas ir meditācija.

Joprojām domāju par gundegām centra puķu kastēs un hiancinšu sīpoliem, kas Elizabetes ielā iestiprināti grimoņu zaros. Par pasauli, kurā mēs gribam ziedēt uzreiz, bez augsnes, bez dīgšanas, plaukšanas; mums interesē tikai galapunkts, zieds, par kuru just viegli dziestošu prieku. Protams, ne jau visiem un protams mazliet klišejiski, tomēr (man) visskaistākie ir cilvēki, kuri ikdienas vienmuļībā ir tikpat ļoti ciklona vidū, cik brīžos, kuros pienācis kāds īstenojums.

Rīta sarunās ar H. sapratu, ka balss pēc diennakts, kas pavadīta vienatnē un nerunāšanā, ir viegli aizsērējusi.

Šodien manī nav neviena taureņa.
Instagramā uzpeld teksti par ļaušanos sāpēm, bet es vairs pat nezinu, kam ļauties. Trulā miglā starp paviršām seriāla sērijām, gultu un virtuves nešanu uz istabu, es nezinu. Saule aiz loga kairina kā mīļākās grupas koncerts tepat aiz loga. Un es izeju, uzvelkot mīļāko kreklu, nodurtu galvu paņemot cigarešu konstruktoru. Dodoties uz miera vietu, zaļums un tīši nestādītie ziedi mazliet iespiedās aiz oderes, mazliet. Es zinu, ka dziļāk es esmu pateicīga sev, es zinu, ka beidzot tā ir rīcība, kas apliecina, bet es tā nejūtos. Ne šobrīd. Tāpat nevēlos turpināt neko no savas dzīves šobrīd, man šķita, ka mēs esam vienā komandā, visum, bet pagaidām es to stipri apšaubu. Ar nepacietību gaidu, kad tu man parādīsi, kādēļ es šobrīd maldos.

Nopietni apdomājot, vai frāzē 'ardievu, sekss' seksa vārdam jālieto viens vai divi s burti, pieticīgi pasmaidu. Bet nu jā, arī Jēzum šis laiks nebija viegls.

Tas nav jauns sāpju vilnis. Tā ir viļņveidīga iemīlēšanās sajūta, izšūta cauri dienai, no oderes-uz virspusi-uz oderi. Cita manis daļa arhīvos atgādina, ka mēs neesam un lūdz izskatīt nodomu nogriezties pa kreisi uz E. ielas. Atceries, ka galu galā šeit visticamāk paliksi tikai tu. Šoreiz.. prātīgāk sniedz sevi, izslēdz domas un sajūti.