bioluminiscence

Viņa piedāvā tikties. Šodien, tomēr rīt. Faktā, ka es to vēlos, nav šaubu, bet ir atšķirība starp vēlmi un izvēli. Es piekritu vakardien, tobrīd es ļāvos vēlmei, neskatoties uz šaubām. Tādos brīžos es tikai vēlos ļauties, baudīt mīlestību, neskatoties ne uz ko citu. Šie mirkļi ir kā izgriezti no laika. Tajos neeksistē šaubas, vērtības, sirdsapziņa vai kas cits, es uz ierobežotu laiku tikai baudu to, pēc kā ilgojos. Kad apstākļi mainās, kad viņa atraksta, ka tomēr dosies mājās, sākotnēji es jūtu vieglas dusmas, vēlos atteikt citas tikšanās iespējas. Pēc tā sajutu vēlmi iepauzēt, pameditēt.
Šodien dienasgrāmatā rakstīju, ka koncentrēšos uz to, lai rīkotos saskaņā ar savām vērtībām, būtību. Plānu maiņa, gan šī, gan citās reizēs, ir tie apstākļi, kas bīda mani.. bīda mani sajūtās, no kurām gribu vairīties.

Atceries, es teicu, ka varētu uzzīmēt shēmu šai situācijai:
- Es mīlu tevi un gribētu būt kopā. Vai vismaz aiziet uz īstiem randiņiem un skatīties, kā tas izvēršas.
- Tu nevēlies būt kopā. Tu gribi draudzēties, pavadīt laiku. Reizēm pamīlēties.
- Es vairs nevaru atgriezties drauga pozīcijās.
- Pēc 2,5amorijas piedāvājuma, es negribu būt arī oficiālais plāksteris/mīļākā.
- Tu gribi draudzēties, es draudzēties+.

(It kā vienkārši), jo galvenās vajadzības ir atšķirīgas. Atšķirības, kas rada nevieglas sarakstes, cikliskus pārrāvumus, evakuācijas. Nu labi, tos nerada tikai tas. Izmantojot uz sevis 5 kāpēc metodi:
Kāpēc es turpinu, ja pamata lietas atšķiras? Es turpinu, jo es ceru, ka kādā brīdī kaut kas mainīsies.
Kāpēc tu ceri, ka kaut kas mainīsies? Man šķiet, ka tad, ja es 'padošos', es varbūt vairs neatradīšu kādu citu, kuru mīlētu. Tas notiek reti.
Kāpēc tev šķiet, ka neatradīsi? Jo man ir bail ļauties intuīcijai, plūdumam jautājumos par attiecībām. Kaut kādā mērā man vienmēr bijis ļoti jācenšas, 'jāpelna' mīlestība. Lai gan jau kādu laiku apzinos savas 'anxious attachment' lietas, es nereti joprojām rīkojos saskaņā ar tām.
Kāpēc tev ir bail ļauties? Jo tāds musturs manī vienmēr ir bijis. Man ir jābūt pieejamai, jāpūlas, jābūt pacietīgai, jāpaciešas un varbūt tad..

Galu galā.. tas viss ir savijies ar lielo traumu. No nervozās pieķeršanās perspektīvas, ja es ļaušos, ja rīkošos saskaņa ar savām vērtībām, es riskēju zaudēt sev tuvākos cilvēkus. No bērnības skatu punkta - tos, kas gādā par mani, kas, kā rezumēja Simona, neapzināti nozīmē dzīvības un nāves jautājumu. Jo bez vecākiem pastāv iespējas aiziet bojā. Tādēļ tas ir tik grūti, tādēļ tas ir kā kaut kas izgriezts no laika. Zināma manis daļa joprojām rīkojas saskaņā ar traumu, bet otra apzinās, ka lietas ir mainījušās. Tā apzinās, ka tas vairs nav dzīvības un nāves jautājums. Tā apzinās, ka man nav jācer, jo ja kaut kas ir lemts, tas notiek.

Es gribu sevī jaunu musturu.

Vakardienas vēstījumu laiks.
Izlasītais, kā viņa to sauca, spēka kārtī un cilvēkdizaina sarežģītajā shēmā.

Viņi saka, laid vaļā pagātni. Akūts svarīgums dzīvot tagadnē. Tikai tā es eju kā pa diedziņu.
Varbūt tādēļ es visiem tā uzplijos ar Tolli.

Kārlis pirms miega: Karīn, kāpēc man jāceļas sešos, bet tev desmitos?’ Mirkli domāju, par ko viņš runā, līdz saprotu, ka pirms pāris stundām pajokoju, ka viņam būs jāceļas pirms rītausmas. Kad atbildu, ka tas bija joks, viņš atsaka, ka es būtu varējusi pateikt jau agrāk. ‘Kā tev šķiet, ko tu viens pats darītu sešos no rīta?’ Pēc ilgas apdomas, viņš atsaka, ka nezina. Burvīgi.

Pirms miega stipri sāk sāpēt sirds. Kolīdz tas norimstas, aizdomājos par rīta un pirmsmiega rutīnu, ka ar to aizvien nav labi. Īpaši no rītiem. Pirms maza laika rakstīju uz lapas, kā sākt dienu uz meditatīvākas nots. Plāns tika aizmirsts, jo nebija pareizās zvaigžņu saderības. Teiksim, ka ir cerības ko izkalt šajā vakarā. Pēc pamošanās būtu labi uzreiz sākt ar sazemēšanos, kādu pašsacerētu mantru, apvienotu ar dziļo elpošanu. Tad vajadzētu drusku atžigt un iemest ūdeni sejā, aktīvi izstaipīties. Tad.. kādu meditāciju līdz 5 min, ikdienišķo rokas dienasgrāmatu. Un tad ūdens mutē, kuram seko labs kafijas ūdens. Telefons pa šo laiku ir iemests. savā kapiņā.
Teiksim, ka rīt es pamēģināšu.

Visi apstākļi teju visur šķiet pret. Sen neesmu jutusies tik ļoti ne pa vilnim.
Vienīgi nejauši salaboju pasāta durvis.

Sāku apzināties, ka nudien zaudēju, atlaižu. Ka tas ir pa īstam. Ka nāksies to darīt atkal un atkal, brīžos, kad piepeši uzklūp sāpes. Ka cikliski atkārtosies bēgšanas trauksme un pieņemšanas miers.

Es gribētu satikt vēl kādu cilvēku, kurš nedaudz vairāk kā gada laikā to ir izdzīvojis 4x. Kādu, kurš ir tik ļoti sāpējis, bet vienalga nepazaudējis pavedienu, pakausī allaž jūtot jēgu, mieru. Kādu, kurš tajā reizē, kad ir jutis visdziļāk, ir izvēlējies sevi un atteicies no kāda, kurš ir atgriezis mīlestības sajūtu. Kādu, kurš neskatoties uz visu piedzīvoto, nav nocietinājis sevi, iebarikādējoties vienatnes mierā. Ir viegli būt vienam, mīlēt sevi un kā pa liānām laisties no viena vēlama notikuma uz citu. Ir grūti sekot savām vēlmēm, riskēt teju neiespējamā situācijā, cerot, ka arī otrs izvēlēsies ko nepazīstamu, jaunu. Atceros, ka pirms daudziem gadiem solīju sev nebēgt, neizvairīties, ja jūtu ko patiesu, pat ja tas visticamāk sāpēs. Un tā arī es darīju.

Es cenšos pateikties sev bieži, bet reizēm šķiet, ka tas nav par īstajām lietām.
Paldies tev, K., ka tu esi tu.

Ļaušanās atnāca. Pēc daudzu stundu bēgšanas, seriāls beidzās. Pēc visiem ego, kas gribēja justies aizvainots, dusmīgs, sāpināts, pamests, plusus meklējošs, es nejauši nonācu ciklona vidū. To ir grūti aprakstīt, līdzīgi kā Ošo jau 30 lappušu garumā mēģina izskaidrot, kas ir meditācija.

Joprojām domāju par gundegām centra puķu kastēs un hiancinšu sīpoliem, kas Elizabetes ielā iestiprināti grimoņu zaros. Par pasauli, kurā mēs gribam ziedēt uzreiz, bez augsnes, bez dīgšanas, plaukšanas; mums interesē tikai galapunkts, zieds, par kuru just viegli dziestošu prieku. Protams, ne jau visiem un protams mazliet klišejiski, tomēr (man) visskaistākie ir cilvēki, kuri ikdienas vienmuļībā ir tikpat ļoti ciklona vidū, cik brīžos, kuros pienācis kāds īstenojums.

Rīta sarunās ar H. sapratu, ka balss pēc diennakts, kas pavadīta vienatnē un nerunāšanā, ir viegli aizsērējusi.

Šodien manī nav neviena taureņa.
Instagramā uzpeld teksti par ļaušanos sāpēm, bet es vairs pat nezinu, kam ļauties. Trulā miglā starp paviršām seriāla sērijām, gultu un virtuves nešanu uz istabu, es nezinu. Saule aiz loga kairina kā mīļākās grupas koncerts tepat aiz loga. Un es izeju, uzvelkot mīļāko kreklu, nodurtu galvu paņemot cigarešu konstruktoru. Dodoties uz miera vietu, zaļums un tīši nestādītie ziedi mazliet iespiedās aiz oderes, mazliet. Es zinu, ka dziļāk es esmu pateicīga sev, es zinu, ka beidzot tā ir rīcība, kas apliecina, bet es tā nejūtos. Ne šobrīd. Tāpat nevēlos turpināt neko no savas dzīves šobrīd, man šķita, ka mēs esam vienā komandā, visum, bet pagaidām es to stipri apšaubu. Ar nepacietību gaidu, kad tu man parādīsi, kādēļ es šobrīd maldos.

Nopietni apdomājot, vai frāzē 'ardievu, sekss' seksa vārdam jālieto viens vai divi s burti, pieticīgi pasmaidu. Bet nu jā, arī Jēzum šis laiks nebija viegls.