bioluminiscence

Karpālo kanālu var saukt par Jēzus slimību. kā nagla delnā.

Uztaisīju 3 kg jāņu sieru, pieteicos pie kompetenta notāra. Uzņēmu pirmos klientus vāverēs, no kuriem viena izrādījās sieviete, kurai veidoju dārzu Valmierā. Nopirka kādas 25 grāmatas un skrūvspīles. Sazinājos ar miljons cilvēkiem, palīdzēju B. ar eurostat datiem, nolēmu, par ko rakstīšu doktora darbu. Atgriezos darba ņēmēja statusā. Atlauzu slēgto telpu vāverēs, kuru iztīrīju. Pārnesu uz to kādas 30 kastes makulatūras grāmatu. Prokrastinēju ar seinfeldu. Iesaistīšos biedrības dibināšanā, kas joka versijā saucas ‘patiesie LVM’. Palīdzu iztirgot vecāku noliktavas. Vēroju stārķu lidotprasmes mācīšanos.
Apstājos visur, kur ir skaisti. Baudu un nebaidos pazaudēt tb nefotografēju. Paliku pie draugiem, ar kuriem ilgi nebiju sēdējusi līdz rīta gaismai. Ļaujos sirdssāpēm, kad tās nāk un aiziet un atnāk.

Tā sajūta, dzīves veidošanas.

Saulrietā, sāļiem sviedriem ik pa laikam atrodot acis, retinu burkānus. Ravēju visu, kam tiek klāt mans rādiuss.
Ar kaudzi burkānu zīdaiņiem dodos pie trušiem.
Viņu graušanas skaņas nomierina kā teta vilņi.

Paģiru dienu otrā puse vienmēr ir skaista. Kontrasti.

Instagrams pārbaro ar pēcšķiršanās tekstiem. Tie palīdz, daļa to.
Agroritmi darbojas manā labā, amen.

Lielākoties ikdienā spēju palīst aiz domu oderes un redzēt. Kad tuvojas sāpes, es izkāpju no tām kā no upītes. Apsēžos krastā un skatos uz tām.
Taču ikdienas neveiksmītes demotivē vairāk kā parasti. Citkārt es viegli pārslēgtu fokusu un domātu, ko situācija man cenšas pavēstīt, ko darīt citādi. Šobrīd ir tāds: ‘jēziņ, es tikko jau pārcietu smagus mācību brīžus, vai tiešām šis nevarētu iet vieglāk?’. Viss ir mazliet jutīgāk kā parasti.
Dažbrīd svaipoju tinderi, tad strauji aizveru. Mēreni aktīvā prokrastinācija, jo vēl neesmu gatava tiem lielajiem notikumiem, kas mani gaida. Es vēl nejūtos tik stipra, lai stāvētu mainīga vēja ātruma brāzmās.
Cenšos nelasīt viņas cibu, jo tad man gribas aizrakstīt viņai dusmas, jo kā tā var.. Un tad ‘kā tā var’ rūsē iekšā visu dienu. Jo tālāk esmu, jo patiesāk, mierīgāk.

(pa)sūdīgas izstādes apmeklētāju vērošana bija laba izstāde. Starp pakārtajām plāksnēm publisko tualešu durvju augstumā, kas bija izvietotas labirintiski, bija redzamas vien apmeklētāju kājas. Mazliet zem celīša. Viņi kaut ko redz, viņi apstājas un arī kājas. Viņi skatās un varbūt rezonējas. Ik pa laikam ieskanās kāda Dārziņa mūzika un kājas turpina iet un apstāties, bet ārpusē viss ir nemainīgi. Iestrēgst un atstrēgst kaut kur labirintos, kamēr iznāk ārā un saprot. Ārpusē viss ir nemainīgi.

Otra, intro izstāde varētu saraudināt kā vēlams sīpols. Patika.

Skaista diena, bet skumjš eju mājās. Pēc dejas izrādes pietrūkuma sajūta, bet tā tam jābūt. Mazliet par daudz.

Zīda tofu sajūta.
Es esmu tas svešais logs.

Neaizbraucu pie E.
Atgriezos mājās. L. uzrakstīja, vai nevaru pabarot Pesto. Izrādās R. bija mājās un es atkal nepieklauvējot atvēru viņas istabas durvis. Viņa atsūta bēdīgas, mazliet dusmīgas ziņas par to. Aizrakstu garas atvainošanās, un dodos uz istabu raudāt. Tik jūtīgs šobrīd ir asaru kanālu detonators.

Labāki laiki pienāks.

Pēdējie trīs guglējumi: heart sutra, cūku lampas un maksimālais braucienu skaits etalonā.

Tikai drusku sameloju.