bioluminiscence

Mēs esam saindējušies viens ar otru.
Punkts, viņa saka. Asaras tek kaut kur uz iekšu un viss sacietē.
Visums kā pudeļbirste pudeli mani tīra.
Jo pat domu starpas gribas paildzināt.
Pat domu starpas ir plaisas tuvumā.
Cietām krevelēm pārvelkas kā sveķains koka stumbrs.

Poētiskā versija.

Medūzas uz mazajiem sēkļiem. Zemūdens pastaiga, pelde, un odu miljoni, kas gaida jūras krastā pēc saulrieta.
Skaļi, skaļi smiekli tumsā uz meža ceļa, kas nosālīts ar zvaigznēm. Es ilgi nebiju dzirdējusi tās sevis notis, tik sulīgas.
Lasījām Raiņa pareģojumus ikdienai no kopoto rakstu sējuma ezotētikas stūrītī.

Piekritu braukt mājās jau naktī ar L. un R. Kaut kas pasākumam trūka, kas lika iespējai tikt uz Marijas ielas gultiņu un vienatni būt nenoraidāmai.
Vai arī es biju citā noskaņojuma vilnī.

Ik pa laikam domāju par viņas teikto.
Tas jau tāpat notika.
Var griezt un var neteikt, nerakstīt, neredzēt, nedzirdēt, slepenot un bloķēt, bet tur tāpat kaut kas ir.
Kas nav vēlme valdzināties un drāzties.
Ikreiz ejot pār tiltu un miljons citu brīžu.
Tāpēc paliek jautājums,
Kāpēc tu gribi teikt savu ikdienu?

Tas tāpat ir, bet es eju tālāk.
Kādreiz būs interesanti redzēt, kas būs tad, kad viņa dzirdēs sevi un savu klusumu.

kāpēc tu gribi man stāstīt savu ikdienu?

Tas šeit ir vienīgais nozīmīgais jautājums.

Kolosāli būtu tas, ja tu zinātu, kādēļ gribi atstāstīt man dienas.

Karpālo kanālu var saukt par Jēzus slimību. kā nagla delnā.

Uztaisīju 3 kg jāņu sieru, pieteicos pie kompetenta notāra. Uzņēmu pirmos klientus vāverēs, no kuriem viena izrādījās sieviete, kurai veidoju dārzu Valmierā. Nopirka kādas 25 grāmatas un skrūvspīles. Sazinājos ar miljons cilvēkiem, palīdzēju B. ar eurostat datiem, nolēmu, par ko rakstīšu doktora darbu. Atgriezos darba ņēmēja statusā. Atlauzu slēgto telpu vāverēs, kuru iztīrīju. Pārnesu uz to kādas 30 kastes makulatūras grāmatu. Prokrastinēju ar seinfeldu. Iesaistīšos biedrības dibināšanā, kas joka versijā saucas ‘patiesie LVM’. Palīdzu iztirgot vecāku noliktavas. Vēroju stārķu lidotprasmes mācīšanos.
Apstājos visur, kur ir skaisti. Baudu un nebaidos pazaudēt tb nefotografēju. Paliku pie draugiem, ar kuriem ilgi nebiju sēdējusi līdz rīta gaismai. Ļaujos sirdssāpēm, kad tās nāk un aiziet un atnāk.

Tā sajūta, dzīves veidošanas.

Saulrietā, sāļiem sviedriem ik pa laikam atrodot acis, retinu burkānus. Ravēju visu, kam tiek klāt mans rādiuss.
Ar kaudzi burkānu zīdaiņiem dodos pie trušiem.
Viņu graušanas skaņas nomierina kā teta vilņi.

Paģiru dienu otrā puse vienmēr ir skaista. Kontrasti.

Instagrams pārbaro ar pēcšķiršanās tekstiem. Tie palīdz, daļa to.
Agroritmi darbojas manā labā, amen.

Lielākoties ikdienā spēju palīst aiz domu oderes un redzēt. Kad tuvojas sāpes, es izkāpju no tām kā no upītes. Apsēžos krastā un skatos uz tām.
Taču ikdienas neveiksmītes demotivē vairāk kā parasti. Citkārt es viegli pārslēgtu fokusu un domātu, ko situācija man cenšas pavēstīt, ko darīt citādi. Šobrīd ir tāds: ‘jēziņ, es tikko jau pārcietu smagus mācību brīžus, vai tiešām šis nevarētu iet vieglāk?’. Viss ir mazliet jutīgāk kā parasti.
Dažbrīd svaipoju tinderi, tad strauji aizveru. Mēreni aktīvā prokrastinācija, jo vēl neesmu gatava tiem lielajiem notikumiem, kas mani gaida. Es vēl nejūtos tik stipra, lai stāvētu mainīga vēja ātruma brāzmās.
Cenšos nelasīt viņas cibu, jo tad man gribas aizrakstīt viņai dusmas, jo kā tā var.. Un tad ‘kā tā var’ rūsē iekšā visu dienu. Jo tālāk esmu, jo patiesāk, mierīgāk.