bioluminiscence

Es aizliegtu cilvēkiem šādā brīdī pieņemt lēmumu braukt vai nebraukt uz slimnīcu. Kurš no stulbajiem padomju mantojumiem tas ir, ka jbl es kinda mirstu, bet tikai nevediet mani nekur.
Kādā veidā cilvēki padomijā apguva šo, kas tās bija par traumām?

Ir grūti būt pāris pēdējās nedēļas.
Pirms atvēru datoru, prātā nogāja teksts par to. Nogāja un bez augļiem izgaisa.

Neviens to nezina, bet mani līdz piepešam raudienam mēdz saviļņot nejaušas parādības.
Šodien, klausoties multenes dziesmu super ņindzas čerepaški.

Aizdomājos, kā būtu, ja es ļautos asarām tādos mirkļos.

Gadiem nebiju aizmigusi ar visām drēbēm bez nojausmas par aizmigšanas momentu. Pamostoties trijos naktī ar aplikumu uz zobiem un iedegtu naktslampu, sajūtas ir dezorientējošas. Nogulētas vismaz 12h, ja ne vairāk. Rīta pusē L. atraksta par supošanu, kaut kādu nē atbildu. Tad viņa min, vai varu pie sevis ko izprintēt un viss, ko es domās redzu ir tas canon printera vads no bērnības.
Pēcnometnes paģiras. Šoreiz bija enerģētiski krietni grūtāk, jo biju krietni tuvāka daudziem no bērniem etc.

Pirmo reizi gribēju vienu no bērniem ņemt uz mājām. Pēc lielajiem ziepju burbuļiem, ilgi apskāvāmies, viņa jautāja, kāpēc man jādodas, es teicu, ka it visam kādreiz pienāk beigas. Pēc skatiena spriežot, viņa to noturēja par pieaugušo mānīšanos. Ilgi saskatījāmies, līdz viņa teica, labi, ej, ej.

Pa radio sieviete ar sajūsmu stāsta, ka mēreni atlikusi bērna izņemšanu no bērnudārza, lai sagaidītu pieminekli krītam.
Tādos mirkļos man ir sajūta, ka esmu pasaulē viens.

Pastaiga. Piestājam paklausīties Čārliju pie splendida. Nejauši pagriežu galvu uz ceļa pusi un pretī I. uz riteņa. Briļļu stikli spīd, raibie karogi plīvo.
Nejaušības. Kādēļ es pamanu, grūti pateikt. Ir tikai versijas.
Viņa atskatās, bet neredz.

Dienas moments. Nometnes bērns piebaksta ar koku pie manām krūtīm un prasa, kādēļ man ir pupi.

Cita starpā izpētījām lielā madaru sfinksa kāpuru, kā arī visums īstenoja manu veģetāro lāstu, kā rezultātā visas desas izkrita no restes. Sajutos arī kā pārliecināts mediķis, izvelktos ērces un ar nopietnu, suģestējošu paskatu apstrādājot brūces ar gēliem, kuru mērķis man nav īsti zināms.

Mājupceļš mani atalgo, vilcienā neviens nelūdz manu biļeti, kā arī pusceļā mākoņi sāk svīst lietas piles un zibinās. Ar cigoriņu, cigareti, pērkonu un balkonu, pasludinu šo dienu par slēgtu.