bioluminiscence

Braucot ar autobusu caur Jūrmalu un lasot Pēdējo mohikāni, viņa uzraksta, vai es jūtu rudeni gaisā.
Līdz vismaz Līvu akvaparkam domāju par dihotomiju sevī, par vērtībām un rīcību. Arī pēc akvaparka.

Es jūtu aukstumu, bet vēl ne smaržu. Rudens ir gaismās, rudens ir rižiks. Bet varbūt man tikai ir covid.

Televisa presenta Lapmežciemā aka ĶNP dabas aizsardzības plāna publiskā apspriešana. Savdabīgi pasākumi, iedvesmu rosinoši savā ziņā.

Paranormāla ilgošanās sajūta.
Tad es meklēju sliktas atmiņas un leju tās virsū.
Vai neleju un,
nesperot domu ne pa labi, ne pa kreisi, peldos teju anonīmā, bet ne gluži, mīlestības sajūtā.
Tā es sevi mānu, ka uz mirkli varu padzīvot sajūtā bez sekām.
Varbūt nemānu.

Uz mirkli atļauties un doties.
Palēnām, ar ātrumu simts atā sekundē.

Kad kāpu laukā no mašīnas, tēvs pateicās, ka paliku, ka biju mājās šajā laikā.
Sēžot autobusā diezgan pārguris, esmu pateicīga pats sev.

Reizēm rūpes par sevi ir rūpes par citiem.

Es katru reizi tūkstoš simtu astoņdesmit astotajā mājaslapā paskatos, vai tiešām autobuss stāvēs Valmierā.

Es aizliegtu cilvēkiem šādā brīdī pieņemt lēmumu braukt vai nebraukt uz slimnīcu. Kurš no stulbajiem padomju mantojumiem tas ir, ka jbl es kinda mirstu, bet tikai nevediet mani nekur.
Kādā veidā cilvēki padomijā apguva šo, kas tās bija par traumām?

Ir grūti būt pāris pēdējās nedēļas.
Pirms atvēru datoru, prātā nogāja teksts par to. Nogāja un bez augļiem izgaisa.

Neviens to nezina, bet mani līdz piepešam raudienam mēdz saviļņot nejaušas parādības.
Šodien, klausoties multenes dziesmu super ņindzas čerepaški.

Aizdomājos, kā būtu, ja es ļautos asarām tādos mirkļos.

Gadiem nebiju aizmigusi ar visām drēbēm bez nojausmas par aizmigšanas momentu. Pamostoties trijos naktī ar aplikumu uz zobiem un iedegtu naktslampu, sajūtas ir dezorientējošas. Nogulētas vismaz 12h, ja ne vairāk. Rīta pusē L. atraksta par supošanu, kaut kādu nē atbildu. Tad viņa min, vai varu pie sevis ko izprintēt un viss, ko es domās redzu ir tas canon printera vads no bērnības.
Pēcnometnes paģiras. Šoreiz bija enerģētiski krietni grūtāk, jo biju krietni tuvāka daudziem no bērniem etc.

Pirmo reizi gribēju vienu no bērniem ņemt uz mājām. Pēc lielajiem ziepju burbuļiem, ilgi apskāvāmies, viņa jautāja, kāpēc man jādodas, es teicu, ka it visam kādreiz pienāk beigas. Pēc skatiena spriežot, viņa to noturēja par pieaugušo mānīšanos. Ilgi saskatījāmies, līdz viņa teica, labi, ej, ej.