bioluminiscence

Īstenojot ikdienas solījumu, es skaidrāk sajutu momentus, notikumu reakcijas, kurās trūkst apzinātības un līdz ar to - autentiskuma. Rīta pusē, necik ilgi pēc pamošanās, es uzrakstīju komentāru viņas postam. Ir sarežģīti pateikt, kādēļ tā. Es nezinu, vai tam ir jaunas atbildes. Izņemot to, ka grūti ir atlaist, aizmirst, un kolīdz sajūtu, ka retāk domāju, man kļūst bail, jo tas nozīmē, ka var aizmirst arī mani.

Arvien ir grūti noticēt, ka izvēlējās mani aizmirst.
Tas ir viņu zaudējums. Man šķiet, es nepazīstu nevienu citu, ar kuru es, ja es nebūtu es, gribētu būt kopā vairāk kopā kā ar sevi.

Esmu drusku satraukta. Cenšos nesatraukties par satraukumu.
Mēs visi esam cilvēki, mums visiem ir tādas domas, es esmu, kas ir es esmu utt.

Zobu birstes sariņi atgādina pāraugušus kaunuma matiņus. Vai ūsas uz dažu vīriešu sejām, kurās matu bari nošķirti divos pulkos.

Šodien dzīve atkal ir neviegla.
Pēc māsas zvana par K. šodienu, es apraudos un metu mieru. Man trūkst spēka, un nav vairs nekas, ko varu šobrīd izdarīt.
Varbūt tikai viena lieta.

Iešu pie puķēm.

Viss ķermenis burtiski tīrās.
Pēc rīta karstās vannas, deguna dobums atmiekšķējas un izšņaucās tīrs. Kā pēdējais tika izpūsts receklis, kuru savas 3 minūtes domāju esam smadzeņu gabals.
Klepus izdrebina pēdējo nedēļu pārpīpējumu krēpas.
Zem jostasvietas viss tekoši tek laukā.

Atpūta.

Es pieņēmu pareizo lēmumu. Pat ja tas bijis viens no grūtākajiem jebkad.


Labu apetīti.

Es esmu pārpār..pārstrādājusies.
Mazajās pauzēs skatos airbnb. Man vajag prom. Uz mazu meža namiņu. Ar pirti. Uz jebko ar pirti.

Vidējais atbildes laiks ne-biznesa un darba ziņām soctīklos ir teju diennakts. Diennakts, lai pateiktu, ka rīt nevaru aiziet uz kafiju. K. un Z. neesmu atbildējusi jau kādu nedēļu, uj.

Kamēr akadēmiski darbi gaida, es kurinu lakstus kartupeļu lauka vidū. Lielākoties sausāko nezāļu kumšķus. Skatos uz iekuram domāto samsung mikroviļņu krāsns kasti un domāju par tālajiem elektronikas ražotājiem, kas neticētu, ka pēc kādiem 20 gadiem kāds ar viņu lolojuma kasti iekurinās sausu nezāļu čupu. Brīdi pavērojot un pārliecinoties, ka piegādāju gana daudz dūmu jaunu mākoņu izveidei un mans kā mākoņu padieva to-do lists šodien ir izpildīts, dodos uz ābeļdārzu. Apēdu pa ābolam no katram ābeles. K. man seko, kliedzot, lai pagaidu, jo netiek garām evil ērkšķogai. Aizejam līdz dzirdo kokam, kura saknes nomulčējis puvekļu bruģis, bet vēl daži svaigi karājas koka zaros. Atradu skaistāko dzirdā ābolu savā dzīvē. Tik skaistu, ka neiedevu to K., bet uzmeklēju viņam citu, ar tikai vienu mazu kraupja kārpu. Dodoties māju virzienā, apstājos lauka malā. Izvilku dzirdo no kabatas, jo gribēju dzirdēt, kā tas skan. Viegli padauzīju pa to, tad lēni ēdu, lai dzirdētu, kā tas atbalsojas.
Dažreiz es saku, ka ir cilvēki, kuru balsis skan ābolaini. Tad viņu balsis skan kā baltais dzidrais, lēni ēsts.