bioluminiscence

Pildītās pankūkas bija gatavas mazliet pēc pusnakts. Viņa sēdēja uz grīdas, un es jutu satraukumu par to, vai viņa neapsaldēs nieres. Piedāvāju meditāciju spilvenu. Apskāviens pusceļā bija patīkami neveikls.
Es gribu tik lēni, cik vien iespējams. Es aizvien iekšā esmu ļoti saplēsts un aizmirsis, ka esmu vesels. Jo viens leitest posts lasījiens pēc daudzām dienām un es sāku raudāt, piemirsis, ka esmu autoostā. kas gan ir pieclapīte nelaimē, jaunas spējas neslēpt savainojumus.

Robežnieka balss tramvajā pateica, ka nākamā pietura ir.
Vien nav zināms, kāda.

Īstenojot ikdienas solījumu, es skaidrāk sajutu momentus, notikumu reakcijas, kurās trūkst apzinātības un līdz ar to - autentiskuma. Rīta pusē, necik ilgi pēc pamošanās, es uzrakstīju komentāru viņas postam. Ir sarežģīti pateikt, kādēļ tā. Es nezinu, vai tam ir jaunas atbildes. Izņemot to, ka grūti ir atlaist, aizmirst, un kolīdz sajūtu, ka retāk domāju, man kļūst bail, jo tas nozīmē, ka var aizmirst arī mani.

Arvien ir grūti noticēt, ka izvēlējās mani aizmirst.
Tas ir viņu zaudējums. Man šķiet, es nepazīstu nevienu citu, ar kuru es, ja es nebūtu es, gribētu būt kopā vairāk kopā kā ar sevi.

Esmu drusku satraukta. Cenšos nesatraukties par satraukumu.
Mēs visi esam cilvēki, mums visiem ir tādas domas, es esmu, kas ir es esmu utt.

Zobu birstes sariņi atgādina pāraugušus kaunuma matiņus. Vai ūsas uz dažu vīriešu sejām, kurās matu bari nošķirti divos pulkos.

Šodien dzīve atkal ir neviegla.
Pēc māsas zvana par K. šodienu, es apraudos un metu mieru. Man trūkst spēka, un nav vairs nekas, ko varu šobrīd izdarīt.
Varbūt tikai viena lieta.

Iešu pie puķēm.

Viss ķermenis burtiski tīrās.
Pēc rīta karstās vannas, deguna dobums atmiekšķējas un izšņaucās tīrs. Kā pēdējais tika izpūsts receklis, kuru savas 3 minūtes domāju esam smadzeņu gabals.
Klepus izdrebina pēdējo nedēļu pārpīpējumu krēpas.
Zem jostasvietas viss tekoši tek laukā.

Atpūta.

Es pieņēmu pareizo lēmumu. Pat ja tas bijis viens no grūtākajiem jebkad.


Labu apetīti.