bioluminiscence

Es esmu es, šodien: laimīgs.


Es nebeigšu mācīties neaizmirst, ka esmu es arī tad, kad laime aiziet antonīmā.
Līdz iemācīšos.

Kad tu ieraksti ierakstu fb kā cibā, un māte tev zvana, lai noskaidrotu detaļas.
Ciba 1, fb 0.

No rīta apsēžos pie datora. Domājot sazināties ar vēl desmitiem grāmatu atdevēju un saplānot nedēļu, lai iekļautu tajā neapgānītas brīvdienas, Harijs sāk tvercināt savu dipsiju man gar seju. Tajos 10^2 cm starp galdu un mani, viņš kā tetra lielmeistars ietilpina sevi.
Tad es sapratu, ka brīvdiena, kuru ieplānotu kaut kad, varētu notikt šodien.

Darbs ir slikts ieradums. Es eju ārā.

Ja kāds vēlas rītdien no rīta darīt nereliģiskus dieva darbus, dodiet ziņu. Taisīsim Rīgu atkal lielisku.

Pārbaudu, vai autobusa zaļajā iekšgaismā arī neredz vēnas.
Nu, ja ļoti vajadzētu introvenozēties VTU līdzeklī, varbūt. varbūt.

Cik savāda nakts. Kaut kas šķiet citādāk.
Labi citādāk.

Drīz pēc pamošanās, pēc suņa un sevis pabarošanas ar auzu putru, jūtu, ka nepieciešams pagulēt uz grīdas. No šavāsanas skatos uz saules ilustrāciju, pirmo reizi nodomājot, ka lustras cenšas tai līdzināties. Vakardien pašā vakarā pēc divu dienu hardcora ar grāmatu tirgošanu, viss šķita skaidrāks, bez neiestrēgšanas emocijās uztverams. Manas pārpūles ir neuzticēšanās, ka viss notiek uz labu. Skatoties tumsā aiz loga viss bez vārdiem atraisījās un tapa redzams. Šodienai nolēmu nedarīt ierasto un atkal mēģināt ļauties, no grāmatu tirgotāja pārmesties uz lasītāju.
Tādēļ praktiski var teikt, ka es paredzēju, ka lāpstiņā šodien būs krampis no visas pasaules nešanas un man nāksies pavadīt dienu guļus, lai atcerētos, ka pasaule nes mani.

Vislielāko patriotismu es jūtu tad, kad autobusu šoferi viens otram pamāj, braucot garām.