bioluminiscence

Laukos mēs nepērkam mazās lampiņu virtenītes, mums ir zvaigznes.
LED lielie greizie rati.

Viegls nelabums. Par drīzu. Frāze ‘second hand wife’ pielipusi kā dadzis. Sapņos cilvēki, kurus neesmu satikusi.
Viss ap to ir nepatīkami ačgārns kā īsta šausmu filma. Viss tajā ir man vērtīgā antonīms.
Iekšā tas šķita mazāk baismi, bet, pasperot pāris soļus uz sānu, tas šķiet traģiski.
Traģiski, jo man aizvien rūp.

Man vēl ir jāparaud par to.

Nereti, kad iekāpju rīgas sabiedriskajā transportā, es jūtos kā nonākusi klases atstumtajā un apceltajā bērnā. Citi klasesbiedri ir ātrāki par to. Tas sabīstas un piebremzē, kad tuvumā kāds uzvedas agresīvāk. Tas nedroši pārvar sliežu pārmijas un metāla ielaidumus tiltu galos. Tas baidās ticēt, ka pagūs pābraukt pie zaļās gaismas, tādēļ bremzē jau laikus, tas netic sev.

I believe in you, tramvajs!

Nometnes otrā diena. Četrus bērnus no rīta un vakarā vedu uz Salaspili. G. patīk rāpties pa vilciena stieņiem un karāties tajos kā pērtiķim. L. deva man spēlēt kaut kādu lecoša kubika spēli, kas līdzinās chroma lecošajam dinozauram, ļoti neprasmīgi to veicu. Katru vakaru mēs iekāpjam pirmajā vagonā un, kad vilciens uzņem ātrumu, ejam uz pēdējo vagonu, sakabes vietās dzelžiem kustoties no augšas uz leju. Un tā mēs ejam pa vagoniem, kamēr cilvēki noskatās uz mani tā, it kā es staidzinātu skaistus suņus.
Es nemāku aizliegt, ja nejūtu iemeslu, neredzu, kam tas kaitētu. Lai gan ķerenēs jūtu pīpēšanas stāžu, es esmu tikai smēķējošs bērns.

Šovakar nolēmu, ka rītdien par lamāšanos (pidarošanās, dauņošanās etc.) un fiziskiem aizskārumiem, piemērošu apzinātības sodu: zīmēt 100 sirsniņas.
Love is the answer, lil bitches.

Piezvanīju diviem nepazīstamiem cilvēkiem, lai mēģinātu pārdot lieku ledusskapi tb pierunātu intervijām.
Tas nav introverta sapnis, bet palīdzēja atgādinājums par to, ka visi tāpat nomirsim.
Abi piekrita, hell yea.

Es šodien iegriezu pirkstā, izlietoju kādus 25 mm no kartupeļu garšvielas burkas, plēsu enciklopēdiju, lai lietotu lapas kā logu pakulas, izspiedu pumpu padibenē, stāvēju uz palodzes ar līmlenti rokās un, cerams, biedēju koncerta gaidītājus, kas sastājušies rindā līdz pat mārtiņa beķerejai, pārnesu milzu ķirbi no a uz b un tad a, izdomāju nodarbību bērnu nometnei par emocijām, uzrakstīju brīdinošu uzrakstu ‘Cidonijas!’ uz sulas maisa (jāuzzīmē miroņgalva), sazinājos ar māsu, formēju paku kodus omnivā, noskatījos piecas (drusku meloju) seinfelda sērijas, nosaucu Hariju par klimpu, paskatījos raselu brendu, nenopirku majonēzi rimi un uzzināju, ka dkorejā ir fiziskas tinder vietas.

Nu vairs paliek tikai braukšana uz Ilgezeem un iešanu uz geju klubu.

(pasts, iedodu lapeli par saņemto sūtījumu)
Pastniece: sūtījums ir K.J.
Es: jā. (pauze). Parādīt pasi?
Pastniece: jūs esat K.J.?
Es: jā.
Pastniece: ā.. (apjūk) neatpazinu.
Es: nekas, es arī jūs nepazīstu.

#vīrietisbetnē