bioluminiscence

Pa radio stāsta, ka kāds bērns izlecis pa 3. stāva logu tādā balsī, kuru labi var izmantot arī, lai ziņotu par sēņošanas sacensībām Ukru gāršā.

Man esot jauka seja.

Sapnī orkla bija sākusi ražot xl izmēra Miku. Nopirku.
Sapņa apraksts pievienojams tirgus izpētes materiāliem.

Pēc piecām grejas anatomijas sērijām es domāju, vai tā ir tikai vēlme pēc atpūtas vai kaut kāds ikdienas turpināšanas errors. Iespējams, abi.

Laukos mēs nepērkam mazās lampiņu virtenītes, mums ir zvaigznes.
LED lielie greizie rati.

Viegls nelabums. Par drīzu. Frāze ‘second hand wife’ pielipusi kā dadzis. Sapņos cilvēki, kurus neesmu satikusi.
Viss ap to ir nepatīkami ačgārns kā īsta šausmu filma. Viss tajā ir man vērtīgā antonīms.
Iekšā tas šķita mazāk baismi, bet, pasperot pāris soļus uz sānu, tas šķiet traģiski.
Traģiski, jo man aizvien rūp.

Man vēl ir jāparaud par to.

Nereti, kad iekāpju rīgas sabiedriskajā transportā, es jūtos kā nonākusi klases atstumtajā un apceltajā bērnā. Citi klasesbiedri ir ātrāki par to. Tas sabīstas un piebremzē, kad tuvumā kāds uzvedas agresīvāk. Tas nedroši pārvar sliežu pārmijas un metāla ielaidumus tiltu galos. Tas baidās ticēt, ka pagūs pābraukt pie zaļās gaismas, tādēļ bremzē jau laikus, tas netic sev.

I believe in you, tramvajs!