bioluminiscence

Viņa pagatavoja man rasolu.
Pēc tam bija tā, kā tajā šodienas instagrama memē: ‘when you got triggered, but identified the root, skillfully applied empathy, took ownership and gleaned the lesson. That was a good day.’
Dienas beigās es iešu gulēt ar domu, ka viņa pagatavoja man rasolu.

Un pateicīgām, rāmi laimīgām (dažām) asarām.

Pieķeru sevi domājam par savu personisko pērnā gada apskatu. Par to, vai mēģināt uzskaitīt paveikto un padarīt laiku attaisnotu, panākumu un izaugsmes pilnu.
Lielu daļu no gada, kura kalendārs jau izmests, es neatceros. Neskaitāmās rutīnas atkārtojās un saplūda vienā. Jā, es pabeidzu skolu un turpināju to. Es izmēģināju daudz ko jaunu un mana ikdienas vide ievērojami mainījās. Es darīju tos mazos soļus, lai sapņus padarītu par nomodu, tur bija tas viss. Mazāk manāms daudziem palika tas, ka vēlreiz izdzīvoju pagātnes pieredzes, kurās ieķēros kā mušpapīrā. Kurās mēnešiem ilgi atkārtojās solis uz priekšu un soļi atpakaļ, kurus es pacietīgi šķetināju, izgāzos un salikos atkal kopā. Neskaitāmas meditāciju stundas un bezmērķa pastaigas. Zaķusalas tālais gals ar saviem lauku upju krastiem. Visa milzīgā vienatne ar sevi, kurā es galu galā nokļuvu kaut kur. Ārpus savas pagātnes novilktā elektriskā gana. Un man šķiet, ka es pabeidzu šo mācību, kuras izskaņā jutu neizmērojamas dusmas uz visumu, visu. Es tiku ārā no sava matrixa ar vienīgo karoti, kura eksistē. Dusmas nomainīja atbildes un atnāca jauna laime, kuru necerēju tik drīz sastapt.

Viņa teica, ka es nokavēšu jauno gadu, un es nokavēju. Visas mazās tradīcijas aizvietojot ar to, kas tas patiešām ir. Laika turpinājums bez robežšķirtnes.
Šampanietis palika neatvērts un atskaite nenotikusi. Viņa smaidīja, un laiks ar laimi plecos turpināja iet.

Šis bija skaistākais jaunais gads manā vēsturē.
Daudz mazu gliemežvāku, kurus atcerēties.

Jaunajā gadā es vienīgi gribētu apņemties nekrākt.

Priecīgus visiem 6. ziemassvētkus!

Siltumam var nosiltināt māju, bet Marijas ielas sākumā ir skatlogs ar manekenu, kuram viena krūts izlīdusi no halāta.

Kad vakarā pasaki mazajam radiniekam, ka mēs celsimies agri. Ka iesim uz mežu, intonācijai piešķirot nenosauktas briesmas. Anonīmas kā tukšu vēstuli ‘draudi priekš’. Ka līdzi būs zāģis un lietas var kļūt asas.
Un tad tu pati pamosties pus desmitos, kad bērns jau sen ir augšā. Omulīgi drasē pa māju deju češkās un ar brostastīm vēderā. Jau paguvis uztaisīt uzrakstu/apsveikumu ‘ziemassvētki. 1. diena’ ar appušķotu konfekti un nolicis man pie gultas.
Ierauga mani un drusku skarbi saka: nu, ejam?

Avotu krustā pie lata nokritu uz ledus.
Kādu brīdi pēc tam iedomājos, vai tādēļ, ka toreiz nopirku visus tos jogurtus.
Dipsijs mazliet sāp.

Pēc 24h Rīgā, migrēju atpakaļ. Vissezonas gājputns. Ar ziemassvētku paciņu un matu krāsu somā.
Rīt mēs iesim ekspedīcijā uz grāvi pēc eglītes.

Notārs bija ļoti laipns. Kādu brīdi visi sēdējām klusumā, kamēr viņa pirksti viegli klabināja tastatūru. Ādiņas ap viņa nagiem bija spēcīgi apskrubinātas, liekot domāt par kādiem pazemes stresa avotiem aiz rimtās balss upes. Lai nu kā, paši nagi bija līdzeni, tas būtu par daudz. Lai ko tas nozīmētu. Viņam skaļi lasot un saucot visu ģimenes locekļu valstij svarīgos datus, šķita, ka esam kādā publiski neizziņotā balvu pasniegšanas ceremonijā. Nosaucot mātes dzimšanas vietu, viņas skatiens kļuva tramīgs. Viņi zina.

Liekot karti aparātiņā un maksājot trīs ciparu, ezotēriski veiksmīgu summu, nodomāju, ka mazais naudas koks uz palodzes labi pilda savas maģiskās funkcijas.