bioluminiscence

Priecīgus visiem 6. ziemassvētkus!

Siltumam var nosiltināt māju, bet Marijas ielas sākumā ir skatlogs ar manekenu, kuram viena krūts izlīdusi no halāta.

Kad vakarā pasaki mazajam radiniekam, ka mēs celsimies agri. Ka iesim uz mežu, intonācijai piešķirot nenosauktas briesmas. Anonīmas kā tukšu vēstuli ‘draudi priekš’. Ka līdzi būs zāģis un lietas var kļūt asas.
Un tad tu pati pamosties pus desmitos, kad bērns jau sen ir augšā. Omulīgi drasē pa māju deju češkās un ar brostastīm vēderā. Jau paguvis uztaisīt uzrakstu/apsveikumu ‘ziemassvētki. 1. diena’ ar appušķotu konfekti un nolicis man pie gultas.
Ierauga mani un drusku skarbi saka: nu, ejam?

Avotu krustā pie lata nokritu uz ledus.
Kādu brīdi pēc tam iedomājos, vai tādēļ, ka toreiz nopirku visus tos jogurtus.
Dipsijs mazliet sāp.

Pēc 24h Rīgā, migrēju atpakaļ. Vissezonas gājputns. Ar ziemassvētku paciņu un matu krāsu somā.
Rīt mēs iesim ekspedīcijā uz grāvi pēc eglītes.

Notārs bija ļoti laipns. Kādu brīdi visi sēdējām klusumā, kamēr viņa pirksti viegli klabināja tastatūru. Ādiņas ap viņa nagiem bija spēcīgi apskrubinātas, liekot domāt par kādiem pazemes stresa avotiem aiz rimtās balss upes. Lai nu kā, paši nagi bija līdzeni, tas būtu par daudz. Lai ko tas nozīmētu. Viņam skaļi lasot un saucot visu ģimenes locekļu valstij svarīgos datus, šķita, ka esam kādā publiski neizziņotā balvu pasniegšanas ceremonijā. Nosaucot mātes dzimšanas vietu, viņas skatiens kļuva tramīgs. Viņi zina.

Liekot karti aparātiņā un maksājot trīs ciparu, ezotēriski veiksmīgu summu, nodomāju, ka mazais naudas koks uz palodzes labi pilda savas maģiskās funkcijas.

Dodoties pīpēt, pie reizes aiznesu nelielu kastīti uz miskasti. Pie miskastēm mani sagaida kāds vīrietis, šķietami gaidot kaut ko. Izmetu kastīti, aizsmēķēju. Mazais kvadrātiskais laukumiņš liek justies kā istabā, kurā visi iesaistītie ir nolemti sarunai. Ar acs kaktiņu pamanu, ka no augšējā stāva vienīgā loga zemei tuvojas striķītī iesiets maisiņš. Gaidošais vīrietis pieiet pie tā un uzkliedz tuvu debesīm esošajam cilvēkam pie loga: ‘vai te ir tas pats, kas iepriekšreiz?’. Novēršos, lai netraucētu iespējami noziedzīgai darbībai. Saruna turpinās ar apjautāšanos par augšstāvnieka veselību. Esot dabūjis 2. grupu, mazliet priecīgi un lepni nosaka viņš.
Pasmaidu pie sevis un gribu doties augšā, lai pastāstītu.

Pirms kāda laika kāds man teica, ka viss jau esot uzrakstīts un pateikts.
Pirms dažām dienām es sapratu, ka laba atbilde būtu bijusi: vai tu esi uzrakstījis visu to, ko vēlies?

Viss varbūt ir uzrakstīts, bet ne viss, ko vēlamies uzrakstīt mēs katrs pats.

Stāvot pie Fukušimas un skatoties uz Daugavā trakojošajām pīlēm, es vēl skaidrāk nojaušu, ka ar pasauli viss būs kārtībā. Jaunā daba (naturecultures*) plaukst un zeļ, piesārņojumu ieskauta, piesārņojuma nenobiedēta.

Ar aizkariņu aizvilktais grāmatu plaukts spēcīgi kairināja tikai manu ziņkāri. Kā apslēpta manta degungalā.


*’Natureculture is the idea that nature and culture are so tightly interwoven that they cannot be separated into “nature” and “culture.”’