bioluminiscence

Dodoties pīpēt, pie reizes aiznesu nelielu kastīti uz miskasti. Pie miskastēm mani sagaida kāds vīrietis, šķietami gaidot kaut ko. Izmetu kastīti, aizsmēķēju. Mazais kvadrātiskais laukumiņš liek justies kā istabā, kurā visi iesaistītie ir nolemti sarunai. Ar acs kaktiņu pamanu, ka no augšējā stāva vienīgā loga zemei tuvojas striķītī iesiets maisiņš. Gaidošais vīrietis pieiet pie tā un uzkliedz tuvu debesīm esošajam cilvēkam pie loga: ‘vai te ir tas pats, kas iepriekšreiz?’. Novēršos, lai netraucētu iespējami noziedzīgai darbībai. Saruna turpinās ar apjautāšanos par augšstāvnieka veselību. Esot dabūjis 2. grupu, mazliet priecīgi un lepni nosaka viņš.
Pasmaidu pie sevis un gribu doties augšā, lai pastāstītu.

Pirms kāda laika kāds man teica, ka viss jau esot uzrakstīts un pateikts.
Pirms dažām dienām es sapratu, ka laba atbilde būtu bijusi: vai tu esi uzrakstījis visu to, ko vēlies?

Viss varbūt ir uzrakstīts, bet ne viss, ko vēlamies uzrakstīt mēs katrs pats.

Stāvot pie Fukušimas un skatoties uz Daugavā trakojošajām pīlēm, es vēl skaidrāk nojaušu, ka ar pasauli viss būs kārtībā. Jaunā daba (naturecultures*) plaukst un zeļ, piesārņojumu ieskauta, piesārņojuma nenobiedēta.

Ar aizkariņu aizvilktais grāmatu plaukts spēcīgi kairināja tikai manu ziņkāri. Kā apslēpta manta degungalā.


*’Natureculture is the idea that nature and culture are so tightly interwoven that they cannot be separated into “nature” and “culture.”’

Sapnī redzēju, ka māsa apēd manu jogurtu. Ka aizmirstu telefonu kādā universitātes auditorijā un staigāju pa augstu plauktu virsām, lai atrastu apsargu ar atslēgām. Ka rādu savu piezīmju kladi, lai pierādītu, ka esmu students. Ka Nikola L. spēlē tenisu ļoti knapā krekliņā un es prātoju, kā viņas krūtis paliek tajā iekšā, kamēr viņa skrien.

Vakardienas salātu gatavošanos maratonā marinētie gurķi ir kļuva par daļu no manis. Šī gan ir realitāte.

Vilcienā pa ceļam klausos Sīmani.
Atnākot pie omes un apsēžoties laika neapgrūtinātajā istabā, Sīmanis klusi dzied fona radio. Jūtos kā galvaspilsētas ziņnesis, kas pavēsta omei par viņa nāvi. ‘Jā viņam bija citāda balss. Viņš bija čigāns.’

Opis atdeva etalonu, kurā ir vēl viens brauciens. Dodoties uz slimnīcu, viņš nopircis divus braucienus, bet otru tā arī neizmantoja. Un negribas izmest.
Atvadoties ļoti neveikli nobučoju omi uz pieres, viņa samulst un man paliek mazliet gaiši.

Uz staciju eju bēdīgs, man aiz muguras uz mani rej suns.

Ķimeņu zupa.

Un lata pārdevējs, kurš uz jautājumu ‘vai jums ir baterijas?’ atbild ar pretjautājumu ‘enerģija?’, un tu mirkli klusē, iztēlojoties, kā būtu, ja enerģija nepienāktu pa vadiem, bet būtu jāiet uz latu un jālūdz iesvērt kādus 20 kw. Un viņš nejauši iesvērtu 23 kw, bet tu teiktu, ka ar to viss kārtībā, jo negribi, lai viņam būtu jāpūlas ar tevis apkalpošanu vēl vairāk.

Pasaule šķiet savāda vieta, ja kāds uz ielas it kā laipni uzrunā, lai nākamajā teikumā aizrādītu par matu krāsu. Nudien savādi, bet mīlestība vienmēr tāpat uzvarēs.

Parasti, kad nomirst kāds sabiedrībā zināmāks cilvēks, sajūtas vairāk ir nopūta un ‘nu jā’. Šoreiz acīs sariešas mitrums.
Man prieks, ka paguvu aiziet uz tavu koncertu šoruden, Harald. Paldies.