bioluminiscence - Post a comment

Nereti, kad ir sasniegts vislielākais attālums, es domāju par visnomaļāko vietu. Par Ē. kapiem, kuros pacietīgi un ļoti rūpīgi ravēju nezāles no akmens mūriem, veidoju dzīvžogus pie pamestām kopiņām un stundām ilgi rakņājos pa komposta kaudzi, meklējot vienreizējo kapu sveču trauciņus. Sen atpakaļ pat šķita, ka es varētu tā būt. Vispilnīgākajā aizvējā, sēžot uz soliņa zem četrām smagām tūjām kā bumbuļiem karaļu krēslu spicēs un vērojot saldsaknīti karājamies pār akmens mūra malu. Atceros, ka nofotografēju to, bet bilde izdevās tieši tik slikta, kā gaidīju. Šķita, ka ar to varētu pietikt, ja vien kapu sargu mājā būtu neizsmeļami daudz grāmatu un pievilcīga gaisma. Un varbūt internets.
Iespējams, neviena vieta nav nomaļā par to, kurā patstāvīgi jaušama cilvēku klātbūtne (darbību pēdas), bet pārsvarā ne paši cilvēki. Mūžīga nesenas prombūtnes, atvadu sajūta un praktiski nevienas domas par apglabātajiem.