(no subject)
« previous entry | next entry »
Jan. 28th, 2019 | 11:22 pm
Centieni būt piesardzīgai domās, smaidā, kad viņa atraksta. Un viņa atraksta. Nejaušā pieskārienā telefonam sajusts vibrējiens. Viņa lūdz palīdzību. Jūtos iepriecināta, bet aizmugures sēdekli nepamet doma par piesardzību (centies nesmaidīt arī ja tikai pie sevis). Pirms atbildes mazliet nogaidu, apsveru, kā vislabāk būtu iespējams palīdzēt tādā gadījumā. Gaidu līdz no plānotās atbildes būs izzudusi daļa iepriecinājuma (sen neesmu lietojusi smaidiņus). Galu galā atbilde šķiet pārāk..teju oficiāla. Ne gluži tā, kā bija domāts. Bet nekas, zvanam to vajadzētu izlīdzināt.
Vērojot ripsnojumu ceļam cieši piespiestajā sniegā, mezgli vēderā palēnām savelkas. Kāpēc es satraucos, ja esmu ar viņu runājusi, tikusies tik daudz reižu (kāpēc tik grūti ieskatīties viņas acīs un redzēt tur sevi? kāpēc grūti sevi..). Negaidīta iespēja dzirdēt viņas balsi pāraug visas citas domas. Bez atstarpēm starp vārdiem domās. Mezgli, kas līdzinās arī piesātinātas gaismas pulsveidīgai maiņai no viena toņa citā, periodiski atgriežas un rimst. Novelku cepuri un īsu mirkli skatos uz sniegpārslām, kas sāk noklāt vējstiklu.
Brīdī, kad jau nodomāju, ka varbūt viņa izgājusi..čau. Mazliet vairāk par minūti, pēc kuras krietnas 15 minūtes skatos sev priekšā. Smēķēšanas sekas vai sirds kaut kā iesāpas. 'Kāpēc tu centies izklausīties vienaldzīga.. bieži?'
Uz mirkli iedomājos, vai nelielo atkusušā ledus peļķīti uz blakussēdekļa grīdas radījis paaugstinātais ķermeņa karstums. Diez vai. Pēc viņas atbildes sarunas laikā domās izteiktais 'es patiešām gribu palīdzēt meklēt' un piepešā nojauta, ka viņa tam neticēs, ka mana balss šobrīd nav spējīga to izteikt tā, cik patiesi tas ir, jo tas izklausītos..tur būtu jūtas, un es negribu tās teikt skaļi, es negribu vēlreiz to dzirdēt.
Vērojot ripsnojumu ceļam cieši piespiestajā sniegā, mezgli vēderā palēnām savelkas. Kāpēc es satraucos, ja esmu ar viņu runājusi, tikusies tik daudz reižu (kāpēc tik grūti ieskatīties viņas acīs un redzēt tur sevi? kāpēc grūti sevi..). Negaidīta iespēja dzirdēt viņas balsi pāraug visas citas domas. Bez atstarpēm starp vārdiem domās. Mezgli, kas līdzinās arī piesātinātas gaismas pulsveidīgai maiņai no viena toņa citā, periodiski atgriežas un rimst. Novelku cepuri un īsu mirkli skatos uz sniegpārslām, kas sāk noklāt vējstiklu.
Brīdī, kad jau nodomāju, ka varbūt viņa izgājusi..čau. Mazliet vairāk par minūti, pēc kuras krietnas 15 minūtes skatos sev priekšā. Smēķēšanas sekas vai sirds kaut kā iesāpas. 'Kāpēc tu centies izklausīties vienaldzīga.. bieži?'
Uz mirkli iedomājos, vai nelielo atkusušā ledus peļķīti uz blakussēdekļa grīdas radījis paaugstinātais ķermeņa karstums. Diez vai. Pēc viņas atbildes sarunas laikā domās izteiktais 'es patiešām gribu palīdzēt meklēt' un piepešā nojauta, ka viņa tam neticēs, ka mana balss šobrīd nav spējīga to izteikt tā, cik patiesi tas ir, jo tas izklausītos..tur būtu jūtas, un es negribu tās teikt skaļi, es negribu vēlreiz to dzirdēt.