(no subject)
Apr. 14th, 2016 | 08:59 pm
From:: pirmslietus
Neskaitāmi desmiti kilometru slīd un aizslīd vienā logā. Gandrīz piemirstas, ka tā visa ir liela nekustība ar rezonansēm. Priežu svītru kodu meži ar zemu austrumu sauli liek plakstiņiem mirkšķināt ritmiski; kā zīlējot ar margrietiņu - ciet, vaļā, mīl, nemīl. Vai pievērt pavisam, viegli trīsinot skropstas kairinājumā. Ir rīts un savus vārdu kamoliņus visi pieklusuši tur klēpjos.
-Kas ir tas, kas sīksti kņudina, rauj, steidzina ārpus visu atbilžu miera, ārpus 'viss ir svarīgs, bet nekas nav būtisks'?
***
(atslābināšanās; uj uzbudinājos).
~8 min pauze :D tātad..
-Jebkurā mirklī tu spēj izslēgt visas domas; neviens satraukums nav pārāk liels klusumam, patiesībai, ka viss, kas šeit notiek ir svarīgi, bet tomēr izrāde (ja tāds salīdzinājums palīdz).
-Labi. Tomēr nepazūd sajūta, kas nav īsti bailes (...).
-Atgriezies pie iepriekšējā teksta, un neuzliec galvā akvāriju arī šajā situācijā. Tev nav tā, jūtoņa, jāklasificē tā, lai visa pasaule spētu to akceptēt kā 'zinātnisku patiesību'. Tā ir tevis pašas sajūta, un tu zini, ka tā ir tikai pārējo, aiz muguras atstāto, atvasinājums. Varbūt tai nemaz nav viena formulējuma, tikai izplūduši apraksti; kaut kas bundžas malai pārlijušas krāsas formā.
-Un kas man būtu jādara?
-To joprojām jautā zelta zivtiņa no tās pašas ūdenstilpes.. Bet tev ir jādara tieši tik, cik daudz ir nekas. Un pēc tam tas, ko jau minēji - jābūt tam, kas esi; jāturpina kopradīt; jāsmejas, jāsmīdina, jālamājas uttte; varbūt tev vairs negribas pīpēt kā dūmu aparātiņam diskotēkā, bet ar laiku varētu rasties pilnīga vēlme dzīvot.
-(...).
-Viņa to visu jau zina. Jebšu jūt. (...). Tu vēl esi piesardzīga šādās domās, bet daudz vairāk tevi iepriecina tas, ka viņa ir tieši tāda tb viņa ir viņa, pat ja savulaik dažas izpausmes būtu tev sagādājušas sāpes, varbūt aizvainojumu. Joprojām uzmanīgi pieskaries sadziedētajām vietām. Atceries, ka viņa būtu šeit, ja vēlētos; 'tu nevari būt otra cilvēka godīgums, tikai savējais'. Un neaizmirsti - tam, ka ir tā, ir jēgpilns nolūks, tāpat kā visam, kas atgadās.
-Kas ir tas, kas sīksti kņudina, rauj, steidzina ārpus visu atbilžu miera, ārpus 'viss ir svarīgs, bet nekas nav būtisks'?
***
(atslābināšanās; uj uzbudinājos).
~8 min pauze :D tātad..
-Jebkurā mirklī tu spēj izslēgt visas domas; neviens satraukums nav pārāk liels klusumam, patiesībai, ka viss, kas šeit notiek ir svarīgi, bet tomēr izrāde (ja tāds salīdzinājums palīdz).
-Labi. Tomēr nepazūd sajūta, kas nav īsti bailes (...).
-Atgriezies pie iepriekšējā teksta, un neuzliec galvā akvāriju arī šajā situācijā. Tev nav tā, jūtoņa, jāklasificē tā, lai visa pasaule spētu to akceptēt kā 'zinātnisku patiesību'. Tā ir tevis pašas sajūta, un tu zini, ka tā ir tikai pārējo, aiz muguras atstāto, atvasinājums. Varbūt tai nemaz nav viena formulējuma, tikai izplūduši apraksti; kaut kas bundžas malai pārlijušas krāsas formā.
-Un kas man būtu jādara?
-To joprojām jautā zelta zivtiņa no tās pašas ūdenstilpes.. Bet tev ir jādara tieši tik, cik daudz ir nekas. Un pēc tam tas, ko jau minēji - jābūt tam, kas esi; jāturpina kopradīt; jāsmejas, jāsmīdina, jālamājas uttte; varbūt tev vairs negribas pīpēt kā dūmu aparātiņam diskotēkā, bet ar laiku varētu rasties pilnīga vēlme dzīvot.
-(...).
-Viņa to visu jau zina. Jebšu jūt. (...). Tu vēl esi piesardzīga šādās domās, bet daudz vairāk tevi iepriecina tas, ka viņa ir tieši tāda tb viņa ir viņa, pat ja savulaik dažas izpausmes būtu tev sagādājušas sāpes, varbūt aizvainojumu. Joprojām uzmanīgi pieskaries sadziedētajām vietām. Atceries, ka viņa būtu šeit, ja vēlētos; 'tu nevari būt otra cilvēka godīgums, tikai savējais'. Un neaizmirsti - tam, ka ir tā, ir jēgpilns nolūks, tāpat kā visam, kas atgadās.