Nu,kā lai iemieg....................?

Vāu, cik laba sajūta pēc trenažieriem....es ceru,ka šis man palīdzēs cīņā ar bezmiegu. Sajūta, ka staigāju pa dūņām. Viegli,mīksti un kņudīgi.

Nedēļas kalendārs ir pilns. Es nesaprotu, kāpēc es to daru,bet daru. Laikam maksimāli neļauju sev just vientulību. Neveselīgi.

E vakar atrakstīja,lūdza Maltas brauciena cilvēku kontaktus. Gribot T uztaisīt dzimšanas dienas pārsteigumu. Manuprāt viņa ir all time best friend- viņam tāda vienīgā. Es ceru,ka tas būs brīnišķīgs pārsteigums, un viņš sajutis mīlestību. Ilgu laiku liekas,ka viņš ir dead inside. Protams, ar svētkiem un pārsteigumiem vien, mentālo nesavāks, bet nu...
es viņam jaunajā gadā novēlu būt veselam.

Tamborēts miegs.

Es iešu gulēt,nevis uz zāli.
Ja būtu šokolāde, es apēstu kādus 400g šokolādes.

A plunčājas vannā. Īsts spa. Kad viņa mana vēl bija manā vēderā, es vannā gāju relaksingoties 2x dienā.

Fb šodien izmeta atmiņu, kur visi mēs laimīgi smaidām iestudētas pozas. T māsa mums bija uzdāvinājusi fotosesiju uz Ziemassvētkiem. Tās bija pēdējās ģimenes kopbildes. Kopš 2020 gada decembra tādu vairs nav,un visdrīzāk nebūs. 2021.gada sākumā viss mainījās. Es nevaru saprast,kā ar to jūtos.

Naktī, pirms pamodos,sapņoju,ka abas ar A esam auto vai ēkā uz tilta,un tilts lūzta. A centās pieglauzties, meklējot patvērumu. Mēs kritām palēninājumā. Diezgan reālistiska sajūta. Pēc tam es redzēju sevi no malas un caur savām acīm arī. Bija divas grupas ar cilvēkiem,un mēs staigājām pa kaut kādiem pusvaļējiem tuneļiem,tas viss izskatījās kā Saturns ar gredzeniem. Es nesaprotu sapņus. Vai tie ir jāsaprot?



Labi,ka suns jāved ārā, un labi,ka jātaisa bērniem ēst,taču līdz ko minimums izdarīts, esmu atpakaļ, zemsegā. Nespēju šodien neko citu.

Man būtu jāsastiķē skapja parodija, bet es blisinos uz to metāla stienīšu čupu, un nesaprotu neko. Instrukcijas nav. Nosaukuma nav. Ir bilde ar gatavu produktu. Poņas nav.


Gribu raudāt.

Gaidot kūkvedējus, pamanīju,ka kāds zvana. "HALO,HALO",ar uzsvaru uz pirmās zilbes,enerģiski runā vecutēts. Pavisam nejauši bija uzspiedis kaut ko manā profilā,kas izrādījās videozvans. Runājām stundu. Uzzināju,ka manam tētim bijis mikro insults. Uzzināju, ka mans tētis, viņa brālis un mans brālēns,katrs sev esot nopircis auto. Tēvocis pilnīgi jaunu auto,brālēns par 6k ,bet mans tētis par 7k,kurus viņam iedevis viņa tēvs. Tad es atcerējos par rudens tinderdeitu,kurš man prasīja, kādu auto es pirkšu,kad nokārtošu autovadītāja apliecību. Khm,khm... es eju ar kājām un braucu ar velo,man dažkārt nav pat,ko maksāt - 1.5 eur -par biļeti, kāds vēl auto.. :D Bet nu jā, prieks, ka citi var. Dusmīga nedaudz, ka par tuvinieku veselības stāvokļa pasliktināšanos uzzinu kaut kad ,nez kad..kad kāds ieminas pavisam nejauši.

Zvans mani iepriecināja, bet prieks bija īslaicīgs.
Es jūtos skumja. Es nevēlos gatavot pusdienas,bet tās jāgatavo, jo bērni.
Prātīgi būtu izskumt dusmas sporta zālē.

Depresijas grupas cilvēks man bija nopircis atslēgu skapītim, lai varu to aizslēgt treniņa laikā. Uz atvadām viņš man iedeva divas 2 eur monētas,lai es sev nopērkot loterijas biļetes. Šodien nopirku. Esmu viņam parādā 10 eur un 10% no laimesta, ja tas būs miljons :D