"Aizkapa Balss" - Ērika Sarkanā stāsts. (1. daļa)
Sep. 2nd, 2013 | 12:52 pm
posted by: pink_pony
Vispār esmu ļoti slinks uz larpu atsauksmju rakstīšanu, bet šodien ir iedvesma. Negribēju braukt uz larpu, jo biju piekusis no actiona pārējā dzīvē, kā arī nepārāk patika larpa uzbūve. Īsos vārdos par larpa uzbūvi varētu teikt šādi - larpā varēja izdarīt jebko, ja vien gana iepatikās GM. :) Bet apsolīts bija, uz komandas sapulci iets bija, nācās vien braukt, lai nepiekāstu parējos un nebrucinātu komandas garu.
Spēles organizācija man patika viss bija pieņemami vai pat labāk nekā cerēts, tādēļ stāstīšu tikai to ko redzēja mans tēls. Skatījums ir pēcspēles un daudzas jau izspēletas lietas tapa tikai procesā, bet šādi stāsts izklausās labāk.
Yoda zināja, ka viņš ir zombijs,(undead/litch). Tas bija lielākoties viss ko viņš zināja. Viņš zināja, kurš ir viņa saimnieks un viņam patika gulēt. Kad tika atrasts milzīgais maģiskais tornis Yoda iegāja tajā, piekāva suni, kurš sargāja durvis, un likās uz auss. Nebija vēl Yoda īsti acis pievēris, kad pēkšņi viņš sāka degt zilās liesmās. Aurodams un skaļi bļaudams Yoda izskrēja no torņa un apdzisa. Smags apdegums bija palicis uz labā dibenvaiga. Yoda pasūdzējās saimniekam un tas atsūtīja savu raganu Raini, lai mani apārstē. Ziede uz mana dibengala bija ļoti spēcīga un ātri palīdzēja ...un padarīja manu dibenu slapju. Nez kādēļ visi, kuri skatījās traki smējās, arī man uznāca traka smieklu lēkme. Acīmredzot blakusefekts spēcīgajai ziedes maģijai.
Tornis man nepatika un es tam neuzticējos. Sāku gatavot atkāpšanās ceļu. Taisīju vietu teleportācijas rituālam, lai es ar saimnieku varētu veiksmīgi izkļūt no torņa. Šajā laikā galvenajam ličam un raganai kura mani ārstēja bija aizgājis ciet un viņi izlēma atdzīvināt suni, kurš nelaida mūs ārā un kuru vienreiz jau nositām. Darbības jēgu es neizpratu, bet nav arī mana darīšana. Līdz mans saimnieks pasauca mani piedalīties. Jēgu neredzēju, bet ko liek, tas jādara, un pievienojos rituāla aplim . Pēc maza brīža galvenais ličs iestūma mani aplī un pārgrieza rīkli. MIRIS!!!
Pēc vairākām stundām pamodos meža. Atgriezos tornī, kur visi jau gulēja, un tikai vējš vilka caur visiem logiem un svilpoja kā piedzēries. (XD) Miegs nenāca un es lēnā garā turpināju taisīt teleportācijas rituālu. Pirmā kārta - no skujām izklātais paklājs - bija gatava pret saullēktu. Vēl minūtes 30 nekustējos ārpus torņa, jo vējš joprojām izklausījās jocīgs un apdzēries. Kad tas norima devos pēc pēdējās sastāvdaļas teleportācijas rituālam. Trīs reiz velna ducis mirušu koka lapu no aizkapa pasaules, viss kas man bija vajadzīgs, lai pabeigtu.
Devos līdz vietai mežā, kurā bija jūtama ļoti spēcīga aizkapa pasaules elpa. Sagatavoju visu, lai varētu izsaukt aizkapa vēstnesi. Izliku pentagrammu, tās vidū uzkurināju nelielu uguntiņu un noziedoju tai salasītās zīles, sēnes un gliemežus. Lai viss sanāktu droši pievienoju vēl savas sirds asinis. Aizkapa garu ilgi gaidīt nenācās un tā prasīja ko vēlos. Es izteicu savu vēlmi, taču laikam zvaigznes un galīgi nepareizais vējš bija pie vainas un man neveicās. Aizkapa pārstāve paziņoja, ka tikai ar vampīru vēlīgu ziņu varot runāt tālāk un apspriest šādus darījumus. Apmeklēju vampīrus, bet neko citu kā vien dīvainā vēja atstāto smaržu viņu apmetnē neatradu. Galvu nokāris devos atpakaļ. Un tūliņ jau nācās atgriezties lai demolētu senu svētvietu netālu no vampīru apmetnes un nolauztu akmens gigantam roku. Tas bija kā divas vāveres apmīzt un pat nest nebija īpaši smagi. ATKAL NEKĀ!!!
Dabūju jaunu uzdevumu, bija jādodas zem vientuļa ozola meklēt kāda mistiska persona Ikors. Sacīts darīts, atradu ozolu un gaidīju Ikoru. Kamēr es viņu gaidīju saplūcu pļavas puķes, lai to sveiktu. Ikors pēc brīža uzradās. Izrādījās ka viņu tomēr sauc Igors un ka puķes viņam galīgi nepatīk. Taču viņš zināja stāstīt, ka jāmeklē VĒLVIENS OZOLS(o_0). Tas augot upes malā un tur esot jābūt kapa vietai, kura man esot jāatrok. Nobrīnījos par to ka aizkapa sūtņi vēlas apgānīt kapus, un gandrīz jau gribēju to s sūtīt atpakaļ pie Velna, no kura tie radušies, taču paveiktais bija jau gana daudz un padoties negribējās. Nospļāvos un devos uzdevumā.
Šis bija jau krietni grūtāk nostaigāju diezgan pamatīgu gabalu. Pa ceļam atradu maģisku akaci un nolēmu pie tā vēlāk atgriezties. Atradu vajadzīgo koku, bet kapus uzreiz nespēju atrast. Tam netālu atradās veca ieeja rūķu raktuvēs taču tā smirdēja kā āpša piegānīta un es biju diezgan pārliecināts - nebūs īsta. Atcerējos arī, ka saimniekam torni bija lāpsta - devos pie tās un vēlreiz pārbaudīju informāciju. Atradu kapu, uz tā bija dzeltenas dzintara krelles. Pievācu tās un izraku jocīgu kastīti. Aizkapa balss sūtni lika kastīti atvērt. Tajā bija iepuvis jūras radījuma gaļas gabals. Nācās nokosties un daļu notiesāt. Tikai tad es sapratu cik ļoti zvaigznes nav manā pusē! Es atguvu visas atmiņas, par to kāds neicīgs un parasts cilvēks es reiz biju, pirms atklāju patieso dzīves prieku būt zombijam. Vienīgais labums beidzot saņēmu trīs velna dučus mirušo lapu savai teleportācijas burvestībai.
Paaicināju Igoru līdzi sakot, ka man vajag viņa palīdzību. Pabeidzu teleporta rituālu un tagad man bija strādājošs teleports iekša un āra tornī uz 39 reizēm. Igors bija stāstījis, ka peldoties tuvējā upē varot zaudēt atmiņu. Lūdzu, lai viņš parāda kur ir upe. Ienīdu savas pagātnes atmiņas un gribēju tikt no tām vaļā. Iebridu upe aizvēru acis un iegremdējos tajā. YODA BEIDZA EKSISTĒT!!!
Turpinājums nākamajā postā, jau tā ir garš...
blonde_pony
Spēles organizācija man patika viss bija pieņemami vai pat labāk nekā cerēts, tādēļ stāstīšu tikai to ko redzēja mans tēls. Skatījums ir pēcspēles un daudzas jau izspēletas lietas tapa tikai procesā, bet šādi stāsts izklausās labāk.
Yoda zināja, ka viņš ir zombijs,(undead/litch). Tas bija lielākoties viss ko viņš zināja. Viņš zināja, kurš ir viņa saimnieks un viņam patika gulēt. Kad tika atrasts milzīgais maģiskais tornis Yoda iegāja tajā, piekāva suni, kurš sargāja durvis, un likās uz auss. Nebija vēl Yoda īsti acis pievēris, kad pēkšņi viņš sāka degt zilās liesmās. Aurodams un skaļi bļaudams Yoda izskrēja no torņa un apdzisa. Smags apdegums bija palicis uz labā dibenvaiga. Yoda pasūdzējās saimniekam un tas atsūtīja savu raganu Raini, lai mani apārstē. Ziede uz mana dibengala bija ļoti spēcīga un ātri palīdzēja ...un padarīja manu dibenu slapju. Nez kādēļ visi, kuri skatījās traki smējās, arī man uznāca traka smieklu lēkme. Acīmredzot blakusefekts spēcīgajai ziedes maģijai.
Tornis man nepatika un es tam neuzticējos. Sāku gatavot atkāpšanās ceļu. Taisīju vietu teleportācijas rituālam, lai es ar saimnieku varētu veiksmīgi izkļūt no torņa. Šajā laikā galvenajam ličam un raganai kura mani ārstēja bija aizgājis ciet un viņi izlēma atdzīvināt suni, kurš nelaida mūs ārā un kuru vienreiz jau nositām. Darbības jēgu es neizpratu, bet nav arī mana darīšana. Līdz mans saimnieks pasauca mani piedalīties. Jēgu neredzēju, bet ko liek, tas jādara, un pievienojos rituāla aplim . Pēc maza brīža galvenais ličs iestūma mani aplī un pārgrieza rīkli. MIRIS!!!
Pēc vairākām stundām pamodos meža. Atgriezos tornī, kur visi jau gulēja, un tikai vējš vilka caur visiem logiem un svilpoja kā piedzēries. (XD) Miegs nenāca un es lēnā garā turpināju taisīt teleportācijas rituālu. Pirmā kārta - no skujām izklātais paklājs - bija gatava pret saullēktu. Vēl minūtes 30 nekustējos ārpus torņa, jo vējš joprojām izklausījās jocīgs un apdzēries. Kad tas norima devos pēc pēdējās sastāvdaļas teleportācijas rituālam. Trīs reiz velna ducis mirušu koka lapu no aizkapa pasaules, viss kas man bija vajadzīgs, lai pabeigtu.
Devos līdz vietai mežā, kurā bija jūtama ļoti spēcīga aizkapa pasaules elpa. Sagatavoju visu, lai varētu izsaukt aizkapa vēstnesi. Izliku pentagrammu, tās vidū uzkurināju nelielu uguntiņu un noziedoju tai salasītās zīles, sēnes un gliemežus. Lai viss sanāktu droši pievienoju vēl savas sirds asinis. Aizkapa garu ilgi gaidīt nenācās un tā prasīja ko vēlos. Es izteicu savu vēlmi, taču laikam zvaigznes un galīgi nepareizais vējš bija pie vainas un man neveicās. Aizkapa pārstāve paziņoja, ka tikai ar vampīru vēlīgu ziņu varot runāt tālāk un apspriest šādus darījumus. Apmeklēju vampīrus, bet neko citu kā vien dīvainā vēja atstāto smaržu viņu apmetnē neatradu. Galvu nokāris devos atpakaļ. Un tūliņ jau nācās atgriezties lai demolētu senu svētvietu netālu no vampīru apmetnes un nolauztu akmens gigantam roku. Tas bija kā divas vāveres apmīzt un pat nest nebija īpaši smagi. ATKAL NEKĀ!!!
Dabūju jaunu uzdevumu, bija jādodas zem vientuļa ozola meklēt kāda mistiska persona Ikors. Sacīts darīts, atradu ozolu un gaidīju Ikoru. Kamēr es viņu gaidīju saplūcu pļavas puķes, lai to sveiktu. Ikors pēc brīža uzradās. Izrādījās ka viņu tomēr sauc Igors un ka puķes viņam galīgi nepatīk. Taču viņš zināja stāstīt, ka jāmeklē VĒLVIENS OZOLS(o_0). Tas augot upes malā un tur esot jābūt kapa vietai, kura man esot jāatrok. Nobrīnījos par to ka aizkapa sūtņi vēlas apgānīt kapus, un gandrīz jau gribēju to s sūtīt atpakaļ pie Velna, no kura tie radušies, taču paveiktais bija jau gana daudz un padoties negribējās. Nospļāvos un devos uzdevumā.
Šis bija jau krietni grūtāk nostaigāju diezgan pamatīgu gabalu. Pa ceļam atradu maģisku akaci un nolēmu pie tā vēlāk atgriezties. Atradu vajadzīgo koku, bet kapus uzreiz nespēju atrast. Tam netālu atradās veca ieeja rūķu raktuvēs taču tā smirdēja kā āpša piegānīta un es biju diezgan pārliecināts - nebūs īsta. Atcerējos arī, ka saimniekam torni bija lāpsta - devos pie tās un vēlreiz pārbaudīju informāciju. Atradu kapu, uz tā bija dzeltenas dzintara krelles. Pievācu tās un izraku jocīgu kastīti. Aizkapa balss sūtni lika kastīti atvērt. Tajā bija iepuvis jūras radījuma gaļas gabals. Nācās nokosties un daļu notiesāt. Tikai tad es sapratu cik ļoti zvaigznes nav manā pusē! Es atguvu visas atmiņas, par to kāds neicīgs un parasts cilvēks es reiz biju, pirms atklāju patieso dzīves prieku būt zombijam. Vienīgais labums beidzot saņēmu trīs velna dučus mirušo lapu savai teleportācijas burvestībai.
Paaicināju Igoru līdzi sakot, ka man vajag viņa palīdzību. Pabeidzu teleporta rituālu un tagad man bija strādājošs teleports iekša un āra tornī uz 39 reizēm. Igors bija stāstījis, ka peldoties tuvējā upē varot zaudēt atmiņu. Lūdzu, lai viņš parāda kur ir upe. Ienīdu savas pagātnes atmiņas un gribēju tikt no tām vaļā. Iebridu upe aizvēru acis un iegremdējos tajā. YODA BEIDZA EKSISTĒT!!!
Turpinājums nākamajā postā, jau tā ir garš...
blonde_pony
Link | Leave a comment | Add to Memories
"Aizkapa Balss" - Ērika Sarkanā stāsts. (2. daļa)
Sep. 2nd, 2013 | 06:02 pm
posted by: pink_pony
Brīdis kurā es izlēmu zaudēt atmiņas bija mirklis kad es iekšēji sev paziņoju - nu jau es spēlēju full time - SO BRING IT ON!!! Un radās ĒRIKS SARKANAIS... nu pēc vēl neliela brītiņa.
Esmu tikko izrāpies no upes - viss cauri slapjš. Dīvaina paskata kuprītis, kurš nosauc sevi par Igoru, saka, ka man jāapģērbjot mans mētelis un jādodoties uz torni, tur es esot atstājis svarīgu kasti paslēptu. Tiešām pēc pāris minūtēm atrodam torni, pilnīgi tukšs, tikai nedaudz vējš svilpo. Pāris minūtes un kastīte ir atrasta- kastē iekšā pretīgs jūras nezvēra gaļas gabals. Smird ka nu, tomēr Igors uzstāj un es nokožos pamatīgu gabalu un nomoku to savā kuņģī. SPRĀDZIENS SMADZENĒS!
Es esmu Ēriks Sarkanais. Pasaules jūru briesmīgākais pirāts, kurš vagojis ostas jau 400 gadus. Atrodos es jocīgā tornī, maģija šeit ir ļoti spēcīga. Taču tā nav naidīga - nav vērts tērēt laiku šeit. Mans krusta karš ir un būs efektīvs. Jādodas meklēt neticīgie. Soļoju cauri pasakainam mežam. Ļoti senas maģijas saknes - sen aizmirsti Dievi un dzīvība. Daudz dzīvības, kuru varēs upurēt Ļaunajam Austrumu Jūras Dievam.
Nonāku līdz pilsētai un man ir skaidrs, ka tieši šeit man jāveic cīņa pret neticīgajiem. Modušies vēl tikai daži sargi un es sāku ar parasto un atstrādāto Trojas zirga gājienu. Cilvēki ir loti mantkārīgi un pietam lieli muļķi. Viss, kas vajadzīgs, ir apsolīt viņiem labumus par brīvu un stāstīt pasakainus stāstus par svešam zemēm, kuras viņi nekad nav redzējuši. Stāstu sargiem, ka šajā pilsētā celšu ostu un būvēšu pirmo sauszemes kuģi. Ne mirkļa nevilcinoties ķeros klāt pie altāra būvēšanas. Sauszemes žurkas taču neko nejēdz no piestātnēm. Iestāstīt viņiem, ka tieši tā, un nekā citādi, jābūvē ostas, ir tik viegli kā divas vāveres apmīzt.
Darbs veicas lieliski - koksne ir izcili laba senā maģija, kas barojusi to saknes manam Dievam ļoti patiks. Sargiem es patiku - bieži aicina mani sapīpēt dūmu kociņus un labprāt klausās manos stāstos. Sāk mosties pārējā pilsēta un tagad jau sargi ir tie, kuri manā vietā piesedz manus mērķus. Nu ja jau sardze visu zina, tad arī pārējiem nav iebildumu. Rodas interesenti, kuri gribētu pievienoties manam ceļojumam. Stāstu viņiem, ka viss nav tik vienkārši celtniecība aizņems gadus 3 un par jūrnieku arī vēl ir jāpiedzimst... Klusībā pie sevis domāju: "O, jā! Drīz jūs dosieties ceļojumā pie Ļaunā Austrumu Jūras Dieva. ^_^ ".
Pilsēta ir pamodusies un karaspēks dodas savas darīšanās. Pamats altārim ir pabeigts, tas ir stabils un gana izturīgs. Cerams, ka uz tā līs neviena vien neticīgā asinis. Taču vēl atlikušas detaļas un tās ir ļoti, loti svarīgas. Sēžu pilsētas laukumā pie mūžīgas uguns kura tiek uzturēta šim pretīgajam vietējam Āmuru Dievam, un pat piemetu pa pagalei, kas izpelnās apmierinātus skatienus. Un lēnā gara loku metāla pentagrammu. Vietējie mietpilsoņi izskatās neapmierināti, taču kad tiek jautāts es atbildu, ka tas ir Ziemeļu Zvaigznes simbols un tāds nepieciešams katrai ostai. Protams, ka man notic. Kādi muļķi! Ziemeļu Zvaigznei ir septiņi stari... Uzstādu to un tālāk veidoju zīmi par godu sev. Tā saka 666, kas simbolizē sešsimt sešdesmit sešas jaunavas, kuras savā laikā ziedoju, lai varētu kļūt par pravieti. Tie tik bija laiki... Jautāts par šī simbola nozīmi es kļūstu vēl nekaunīgāks un paziņoju, ka tas simbolizē lielāko tirdzniecības floti pasaulē - sešsimt sešdesmit sešus kuģus. Katrs kuģa puika zina, ka šo floti simbolizē milzu zilais valis, pietam es tai nekad neļauju izaug lielākai par 300 kuģiem...
Uznāk snaudiens un es dodos gulēt. Pēc vairākām stundām miega mani pamodina sargu balsis. Priesteri ir sašūmējušies un karalis ir pavēlējis noraut manus cītīgi veidotos simbolus. Sargi to arī brutāli paveic. Sāku satraukties par savu misijas izdošanos. Izlemju par labu tiešai un spraigai darbībai - dodos vizītē pie Karaļa un prasu paskaidrojumus. Karalis ir īsts vīrs un zina ko vēlas. Vēlas lai viņa Dievs un priesteri būtu apmierināti, tādēļ arī licis aizvākt zīmes, kuras viņam nepatīk. Bet vel vairāk karalis vēlas naudu. Man izdodas viņu iekārdināt ar vīziju par ostu, bet norādu savas bažas, ka grūti strādāt, ja katrs sargs var nesodīts postīt tevis paveikto. Karalis man piekrīt, tomēr saka, ka zemi nevar dot, neesot es augstdzimis. "Tu esi Karalis vai nē?", es viņam jautāju. Viņš liek man nomesties ceļos, iesvēta bruņinieku kārtā un piešķir titulu - "Galvenais Pilsētas Celtnieks". Tāpat arī likumīgi paraksta dokumentu par īpašuma tiesībām. Es iekšēji gavilēju, taču saglabāju cienību un pateicos viņam. Dodu arī zvērestu, bet to neliek parakstīt ar asinīm - tātad nav īsts.
Pēc zemes iegūšanas savam Dievam es vairs daudz neuztraucos, lēnā garā pinu virvi, svilpoju un priecājos. Tās gala pievienoju āķi un uzstādu uz altāra. Atrodu mežā krūmu, pilnu ar augļiem, un iestādu pie altāra. Savācu arī stiprākās no pļavas zālītēm un nolieku uz altāra. Lēnā garā, pļāpājot ar pilsētniekiem, no zāles, satinu trīs Ķīniešu Degošās Bumbiņas un novietoju uz altāra. Atliek vien izlikt pentagrammu un teikt svētos vārdus, lai pirmais upuris pašrocīgi vēlētos doties pakārties uz altāra.
Svinīgi veicu rituālu, nometies uz ceļiem, noskaitu vārdus, aizdedzinu Ķīniešu Bumbiņas un paklanos aizskarot ar pieri zemi. Tagad tikai jāgaida rezultāti. Tomēr esmu novērtējis vietējo Dievu par zemu un vietējo Priesteri par stulbu. Priesteris sajūt ka kaut kas nav kartībā un ierodas ar sargiem. Man nav pat dunča, kur nu vēl zobena, nebiju vēl pievērsies šim jautājumam, jo paļāvos pilnībā tikai uz savu Dievu. sagrābju rokās ziedus un stājos pretī sargiem kliedzot, ka šī ir mana zeme. Ierodas pat karalis un neliek man uzbrukt taču viltīgais priesteris veic maģiju un izdzen no manis dzīvību. ESMU MIRIS!
ĻAUNAIS AUSTRUMU JŪRAS DIEVS:
Es domāju ka Ēriks Sarkanais ir pazudis no zemes virsas, jau vairākus gadus nebiju viņu jutis un skumu. Bet pēkšņi es dzirdu viņa lūgšanas un redzu kā neģēlīgs ziemeļu dieva priesteris izdzēš no viņa dzīvību. Es esmu ārprātīgi nikns par to, ka nēesmu manījis savu pravieti ātrāk. Kurš gan viņu būtu meklējis uz sauszemes... Taču viss nav zaudēts , viņš panācis, ka man pieder zeme šajā jocīgajā vietā. Es uzsitu ar dūri pa galdu un viens no maniem zemūdens kareivjiem dodas sodīt mana pravieša slepkavas. Taču es zinu, ka mani spēki tur par vāju un viens kareivis vien parāda manu attieksmi. Tas ātri mirst. Bet nekas, viss nav vēl zaudēts...
Tā otrās daļas beigas, bet ne tuvu beigas Ērikam Sarkanajam. ^_^
blonde_pony
Esmu tikko izrāpies no upes - viss cauri slapjš. Dīvaina paskata kuprītis, kurš nosauc sevi par Igoru, saka, ka man jāapģērbjot mans mētelis un jādodoties uz torni, tur es esot atstājis svarīgu kasti paslēptu. Tiešām pēc pāris minūtēm atrodam torni, pilnīgi tukšs, tikai nedaudz vējš svilpo. Pāris minūtes un kastīte ir atrasta- kastē iekšā pretīgs jūras nezvēra gaļas gabals. Smird ka nu, tomēr Igors uzstāj un es nokožos pamatīgu gabalu un nomoku to savā kuņģī. SPRĀDZIENS SMADZENĒS!
Es esmu Ēriks Sarkanais. Pasaules jūru briesmīgākais pirāts, kurš vagojis ostas jau 400 gadus. Atrodos es jocīgā tornī, maģija šeit ir ļoti spēcīga. Taču tā nav naidīga - nav vērts tērēt laiku šeit. Mans krusta karš ir un būs efektīvs. Jādodas meklēt neticīgie. Soļoju cauri pasakainam mežam. Ļoti senas maģijas saknes - sen aizmirsti Dievi un dzīvība. Daudz dzīvības, kuru varēs upurēt Ļaunajam Austrumu Jūras Dievam.
Nonāku līdz pilsētai un man ir skaidrs, ka tieši šeit man jāveic cīņa pret neticīgajiem. Modušies vēl tikai daži sargi un es sāku ar parasto un atstrādāto Trojas zirga gājienu. Cilvēki ir loti mantkārīgi un pietam lieli muļķi. Viss, kas vajadzīgs, ir apsolīt viņiem labumus par brīvu un stāstīt pasakainus stāstus par svešam zemēm, kuras viņi nekad nav redzējuši. Stāstu sargiem, ka šajā pilsētā celšu ostu un būvēšu pirmo sauszemes kuģi. Ne mirkļa nevilcinoties ķeros klāt pie altāra būvēšanas. Sauszemes žurkas taču neko nejēdz no piestātnēm. Iestāstīt viņiem, ka tieši tā, un nekā citādi, jābūvē ostas, ir tik viegli kā divas vāveres apmīzt.
Darbs veicas lieliski - koksne ir izcili laba senā maģija, kas barojusi to saknes manam Dievam ļoti patiks. Sargiem es patiku - bieži aicina mani sapīpēt dūmu kociņus un labprāt klausās manos stāstos. Sāk mosties pārējā pilsēta un tagad jau sargi ir tie, kuri manā vietā piesedz manus mērķus. Nu ja jau sardze visu zina, tad arī pārējiem nav iebildumu. Rodas interesenti, kuri gribētu pievienoties manam ceļojumam. Stāstu viņiem, ka viss nav tik vienkārši celtniecība aizņems gadus 3 un par jūrnieku arī vēl ir jāpiedzimst... Klusībā pie sevis domāju: "O, jā! Drīz jūs dosieties ceļojumā pie Ļaunā Austrumu Jūras Dieva. ^_^ ".
Pilsēta ir pamodusies un karaspēks dodas savas darīšanās. Pamats altārim ir pabeigts, tas ir stabils un gana izturīgs. Cerams, ka uz tā līs neviena vien neticīgā asinis. Taču vēl atlikušas detaļas un tās ir ļoti, loti svarīgas. Sēžu pilsētas laukumā pie mūžīgas uguns kura tiek uzturēta šim pretīgajam vietējam Āmuru Dievam, un pat piemetu pa pagalei, kas izpelnās apmierinātus skatienus. Un lēnā gara loku metāla pentagrammu. Vietējie mietpilsoņi izskatās neapmierināti, taču kad tiek jautāts es atbildu, ka tas ir Ziemeļu Zvaigznes simbols un tāds nepieciešams katrai ostai. Protams, ka man notic. Kādi muļķi! Ziemeļu Zvaigznei ir septiņi stari... Uzstādu to un tālāk veidoju zīmi par godu sev. Tā saka 666, kas simbolizē sešsimt sešdesmit sešas jaunavas, kuras savā laikā ziedoju, lai varētu kļūt par pravieti. Tie tik bija laiki... Jautāts par šī simbola nozīmi es kļūstu vēl nekaunīgāks un paziņoju, ka tas simbolizē lielāko tirdzniecības floti pasaulē - sešsimt sešdesmit sešus kuģus. Katrs kuģa puika zina, ka šo floti simbolizē milzu zilais valis, pietam es tai nekad neļauju izaug lielākai par 300 kuģiem...
Uznāk snaudiens un es dodos gulēt. Pēc vairākām stundām miega mani pamodina sargu balsis. Priesteri ir sašūmējušies un karalis ir pavēlējis noraut manus cītīgi veidotos simbolus. Sargi to arī brutāli paveic. Sāku satraukties par savu misijas izdošanos. Izlemju par labu tiešai un spraigai darbībai - dodos vizītē pie Karaļa un prasu paskaidrojumus. Karalis ir īsts vīrs un zina ko vēlas. Vēlas lai viņa Dievs un priesteri būtu apmierināti, tādēļ arī licis aizvākt zīmes, kuras viņam nepatīk. Bet vel vairāk karalis vēlas naudu. Man izdodas viņu iekārdināt ar vīziju par ostu, bet norādu savas bažas, ka grūti strādāt, ja katrs sargs var nesodīts postīt tevis paveikto. Karalis man piekrīt, tomēr saka, ka zemi nevar dot, neesot es augstdzimis. "Tu esi Karalis vai nē?", es viņam jautāju. Viņš liek man nomesties ceļos, iesvēta bruņinieku kārtā un piešķir titulu - "Galvenais Pilsētas Celtnieks". Tāpat arī likumīgi paraksta dokumentu par īpašuma tiesībām. Es iekšēji gavilēju, taču saglabāju cienību un pateicos viņam. Dodu arī zvērestu, bet to neliek parakstīt ar asinīm - tātad nav īsts.
Pēc zemes iegūšanas savam Dievam es vairs daudz neuztraucos, lēnā garā pinu virvi, svilpoju un priecājos. Tās gala pievienoju āķi un uzstādu uz altāra. Atrodu mežā krūmu, pilnu ar augļiem, un iestādu pie altāra. Savācu arī stiprākās no pļavas zālītēm un nolieku uz altāra. Lēnā garā, pļāpājot ar pilsētniekiem, no zāles, satinu trīs Ķīniešu Degošās Bumbiņas un novietoju uz altāra. Atliek vien izlikt pentagrammu un teikt svētos vārdus, lai pirmais upuris pašrocīgi vēlētos doties pakārties uz altāra.
Svinīgi veicu rituālu, nometies uz ceļiem, noskaitu vārdus, aizdedzinu Ķīniešu Bumbiņas un paklanos aizskarot ar pieri zemi. Tagad tikai jāgaida rezultāti. Tomēr esmu novērtējis vietējo Dievu par zemu un vietējo Priesteri par stulbu. Priesteris sajūt ka kaut kas nav kartībā un ierodas ar sargiem. Man nav pat dunča, kur nu vēl zobena, nebiju vēl pievērsies šim jautājumam, jo paļāvos pilnībā tikai uz savu Dievu. sagrābju rokās ziedus un stājos pretī sargiem kliedzot, ka šī ir mana zeme. Ierodas pat karalis un neliek man uzbrukt taču viltīgais priesteris veic maģiju un izdzen no manis dzīvību. ESMU MIRIS!
ĻAUNAIS AUSTRUMU JŪRAS DIEVS:
Es domāju ka Ēriks Sarkanais ir pazudis no zemes virsas, jau vairākus gadus nebiju viņu jutis un skumu. Bet pēkšņi es dzirdu viņa lūgšanas un redzu kā neģēlīgs ziemeļu dieva priesteris izdzēš no viņa dzīvību. Es esmu ārprātīgi nikns par to, ka nēesmu manījis savu pravieti ātrāk. Kurš gan viņu būtu meklējis uz sauszemes... Taču viss nav zaudēts , viņš panācis, ka man pieder zeme šajā jocīgajā vietā. Es uzsitu ar dūri pa galdu un viens no maniem zemūdens kareivjiem dodas sodīt mana pravieša slepkavas. Taču es zinu, ka mani spēki tur par vāju un viens kareivis vien parāda manu attieksmi. Tas ātri mirst. Bet nekas, viss nav vēl zaudēts...
Tā otrās daļas beigas, bet ne tuvu beigas Ērikam Sarkanajam. ^_^
blonde_pony