"Aizkapa Balss" - Ērika Sarkanā stāsts. (2. daļa)
« previous entry | next entry »
Sep. 2nd, 2013 | 06:02 pm
posted by: pink_pony
Brīdis kurā es izlēmu zaudēt atmiņas bija mirklis kad es iekšēji sev paziņoju - nu jau es spēlēju full time - SO BRING IT ON!!! Un radās ĒRIKS SARKANAIS... nu pēc vēl neliela brītiņa.
Esmu tikko izrāpies no upes - viss cauri slapjš. Dīvaina paskata kuprītis, kurš nosauc sevi par Igoru, saka, ka man jāapģērbjot mans mētelis un jādodoties uz torni, tur es esot atstājis svarīgu kasti paslēptu. Tiešām pēc pāris minūtēm atrodam torni, pilnīgi tukšs, tikai nedaudz vējš svilpo. Pāris minūtes un kastīte ir atrasta- kastē iekšā pretīgs jūras nezvēra gaļas gabals. Smird ka nu, tomēr Igors uzstāj un es nokožos pamatīgu gabalu un nomoku to savā kuņģī. SPRĀDZIENS SMADZENĒS!
Es esmu Ēriks Sarkanais. Pasaules jūru briesmīgākais pirāts, kurš vagojis ostas jau 400 gadus. Atrodos es jocīgā tornī, maģija šeit ir ļoti spēcīga. Taču tā nav naidīga - nav vērts tērēt laiku šeit. Mans krusta karš ir un būs efektīvs. Jādodas meklēt neticīgie. Soļoju cauri pasakainam mežam. Ļoti senas maģijas saknes - sen aizmirsti Dievi un dzīvība. Daudz dzīvības, kuru varēs upurēt Ļaunajam Austrumu Jūras Dievam.
Nonāku līdz pilsētai un man ir skaidrs, ka tieši šeit man jāveic cīņa pret neticīgajiem. Modušies vēl tikai daži sargi un es sāku ar parasto un atstrādāto Trojas zirga gājienu. Cilvēki ir loti mantkārīgi un pietam lieli muļķi. Viss, kas vajadzīgs, ir apsolīt viņiem labumus par brīvu un stāstīt pasakainus stāstus par svešam zemēm, kuras viņi nekad nav redzējuši. Stāstu sargiem, ka šajā pilsētā celšu ostu un būvēšu pirmo sauszemes kuģi. Ne mirkļa nevilcinoties ķeros klāt pie altāra būvēšanas. Sauszemes žurkas taču neko nejēdz no piestātnēm. Iestāstīt viņiem, ka tieši tā, un nekā citādi, jābūvē ostas, ir tik viegli kā divas vāveres apmīzt.
Darbs veicas lieliski - koksne ir izcili laba senā maģija, kas barojusi to saknes manam Dievam ļoti patiks. Sargiem es patiku - bieži aicina mani sapīpēt dūmu kociņus un labprāt klausās manos stāstos. Sāk mosties pārējā pilsēta un tagad jau sargi ir tie, kuri manā vietā piesedz manus mērķus. Nu ja jau sardze visu zina, tad arī pārējiem nav iebildumu. Rodas interesenti, kuri gribētu pievienoties manam ceļojumam. Stāstu viņiem, ka viss nav tik vienkārši celtniecība aizņems gadus 3 un par jūrnieku arī vēl ir jāpiedzimst... Klusībā pie sevis domāju: "O, jā! Drīz jūs dosieties ceļojumā pie Ļaunā Austrumu Jūras Dieva. ^_^ ".
Pilsēta ir pamodusies un karaspēks dodas savas darīšanās. Pamats altārim ir pabeigts, tas ir stabils un gana izturīgs. Cerams, ka uz tā līs neviena vien neticīgā asinis. Taču vēl atlikušas detaļas un tās ir ļoti, loti svarīgas. Sēžu pilsētas laukumā pie mūžīgas uguns kura tiek uzturēta šim pretīgajam vietējam Āmuru Dievam, un pat piemetu pa pagalei, kas izpelnās apmierinātus skatienus. Un lēnā gara loku metāla pentagrammu. Vietējie mietpilsoņi izskatās neapmierināti, taču kad tiek jautāts es atbildu, ka tas ir Ziemeļu Zvaigznes simbols un tāds nepieciešams katrai ostai. Protams, ka man notic. Kādi muļķi! Ziemeļu Zvaigznei ir septiņi stari... Uzstādu to un tālāk veidoju zīmi par godu sev. Tā saka 666, kas simbolizē sešsimt sešdesmit sešas jaunavas, kuras savā laikā ziedoju, lai varētu kļūt par pravieti. Tie tik bija laiki... Jautāts par šī simbola nozīmi es kļūstu vēl nekaunīgāks un paziņoju, ka tas simbolizē lielāko tirdzniecības floti pasaulē - sešsimt sešdesmit sešus kuģus. Katrs kuģa puika zina, ka šo floti simbolizē milzu zilais valis, pietam es tai nekad neļauju izaug lielākai par 300 kuģiem...
Uznāk snaudiens un es dodos gulēt. Pēc vairākām stundām miega mani pamodina sargu balsis. Priesteri ir sašūmējušies un karalis ir pavēlējis noraut manus cītīgi veidotos simbolus. Sargi to arī brutāli paveic. Sāku satraukties par savu misijas izdošanos. Izlemju par labu tiešai un spraigai darbībai - dodos vizītē pie Karaļa un prasu paskaidrojumus. Karalis ir īsts vīrs un zina ko vēlas. Vēlas lai viņa Dievs un priesteri būtu apmierināti, tādēļ arī licis aizvākt zīmes, kuras viņam nepatīk. Bet vel vairāk karalis vēlas naudu. Man izdodas viņu iekārdināt ar vīziju par ostu, bet norādu savas bažas, ka grūti strādāt, ja katrs sargs var nesodīts postīt tevis paveikto. Karalis man piekrīt, tomēr saka, ka zemi nevar dot, neesot es augstdzimis. "Tu esi Karalis vai nē?", es viņam jautāju. Viņš liek man nomesties ceļos, iesvēta bruņinieku kārtā un piešķir titulu - "Galvenais Pilsētas Celtnieks". Tāpat arī likumīgi paraksta dokumentu par īpašuma tiesībām. Es iekšēji gavilēju, taču saglabāju cienību un pateicos viņam. Dodu arī zvērestu, bet to neliek parakstīt ar asinīm - tātad nav īsts.
Pēc zemes iegūšanas savam Dievam es vairs daudz neuztraucos, lēnā garā pinu virvi, svilpoju un priecājos. Tās gala pievienoju āķi un uzstādu uz altāra. Atrodu mežā krūmu, pilnu ar augļiem, un iestādu pie altāra. Savācu arī stiprākās no pļavas zālītēm un nolieku uz altāra. Lēnā garā, pļāpājot ar pilsētniekiem, no zāles, satinu trīs Ķīniešu Degošās Bumbiņas un novietoju uz altāra. Atliek vien izlikt pentagrammu un teikt svētos vārdus, lai pirmais upuris pašrocīgi vēlētos doties pakārties uz altāra.
Svinīgi veicu rituālu, nometies uz ceļiem, noskaitu vārdus, aizdedzinu Ķīniešu Bumbiņas un paklanos aizskarot ar pieri zemi. Tagad tikai jāgaida rezultāti. Tomēr esmu novērtējis vietējo Dievu par zemu un vietējo Priesteri par stulbu. Priesteris sajūt ka kaut kas nav kartībā un ierodas ar sargiem. Man nav pat dunča, kur nu vēl zobena, nebiju vēl pievērsies šim jautājumam, jo paļāvos pilnībā tikai uz savu Dievu. sagrābju rokās ziedus un stājos pretī sargiem kliedzot, ka šī ir mana zeme. Ierodas pat karalis un neliek man uzbrukt taču viltīgais priesteris veic maģiju un izdzen no manis dzīvību. ESMU MIRIS!
ĻAUNAIS AUSTRUMU JŪRAS DIEVS:
Es domāju ka Ēriks Sarkanais ir pazudis no zemes virsas, jau vairākus gadus nebiju viņu jutis un skumu. Bet pēkšņi es dzirdu viņa lūgšanas un redzu kā neģēlīgs ziemeļu dieva priesteris izdzēš no viņa dzīvību. Es esmu ārprātīgi nikns par to, ka nēesmu manījis savu pravieti ātrāk. Kurš gan viņu būtu meklējis uz sauszemes... Taču viss nav zaudēts , viņš panācis, ka man pieder zeme šajā jocīgajā vietā. Es uzsitu ar dūri pa galdu un viens no maniem zemūdens kareivjiem dodas sodīt mana pravieša slepkavas. Taču es zinu, ka mani spēki tur par vāju un viens kareivis vien parāda manu attieksmi. Tas ātri mirst. Bet nekas, viss nav vēl zaudēts...
Tā otrās daļas beigas, bet ne tuvu beigas Ērikam Sarkanajam. ^_^
blonde_pony
Esmu tikko izrāpies no upes - viss cauri slapjš. Dīvaina paskata kuprītis, kurš nosauc sevi par Igoru, saka, ka man jāapģērbjot mans mētelis un jādodoties uz torni, tur es esot atstājis svarīgu kasti paslēptu. Tiešām pēc pāris minūtēm atrodam torni, pilnīgi tukšs, tikai nedaudz vējš svilpo. Pāris minūtes un kastīte ir atrasta- kastē iekšā pretīgs jūras nezvēra gaļas gabals. Smird ka nu, tomēr Igors uzstāj un es nokožos pamatīgu gabalu un nomoku to savā kuņģī. SPRĀDZIENS SMADZENĒS!
Es esmu Ēriks Sarkanais. Pasaules jūru briesmīgākais pirāts, kurš vagojis ostas jau 400 gadus. Atrodos es jocīgā tornī, maģija šeit ir ļoti spēcīga. Taču tā nav naidīga - nav vērts tērēt laiku šeit. Mans krusta karš ir un būs efektīvs. Jādodas meklēt neticīgie. Soļoju cauri pasakainam mežam. Ļoti senas maģijas saknes - sen aizmirsti Dievi un dzīvība. Daudz dzīvības, kuru varēs upurēt Ļaunajam Austrumu Jūras Dievam.
Nonāku līdz pilsētai un man ir skaidrs, ka tieši šeit man jāveic cīņa pret neticīgajiem. Modušies vēl tikai daži sargi un es sāku ar parasto un atstrādāto Trojas zirga gājienu. Cilvēki ir loti mantkārīgi un pietam lieli muļķi. Viss, kas vajadzīgs, ir apsolīt viņiem labumus par brīvu un stāstīt pasakainus stāstus par svešam zemēm, kuras viņi nekad nav redzējuši. Stāstu sargiem, ka šajā pilsētā celšu ostu un būvēšu pirmo sauszemes kuģi. Ne mirkļa nevilcinoties ķeros klāt pie altāra būvēšanas. Sauszemes žurkas taču neko nejēdz no piestātnēm. Iestāstīt viņiem, ka tieši tā, un nekā citādi, jābūvē ostas, ir tik viegli kā divas vāveres apmīzt.
Darbs veicas lieliski - koksne ir izcili laba senā maģija, kas barojusi to saknes manam Dievam ļoti patiks. Sargiem es patiku - bieži aicina mani sapīpēt dūmu kociņus un labprāt klausās manos stāstos. Sāk mosties pārējā pilsēta un tagad jau sargi ir tie, kuri manā vietā piesedz manus mērķus. Nu ja jau sardze visu zina, tad arī pārējiem nav iebildumu. Rodas interesenti, kuri gribētu pievienoties manam ceļojumam. Stāstu viņiem, ka viss nav tik vienkārši celtniecība aizņems gadus 3 un par jūrnieku arī vēl ir jāpiedzimst... Klusībā pie sevis domāju: "O, jā! Drīz jūs dosieties ceļojumā pie Ļaunā Austrumu Jūras Dieva. ^_^ ".
Pilsēta ir pamodusies un karaspēks dodas savas darīšanās. Pamats altārim ir pabeigts, tas ir stabils un gana izturīgs. Cerams, ka uz tā līs neviena vien neticīgā asinis. Taču vēl atlikušas detaļas un tās ir ļoti, loti svarīgas. Sēžu pilsētas laukumā pie mūžīgas uguns kura tiek uzturēta šim pretīgajam vietējam Āmuru Dievam, un pat piemetu pa pagalei, kas izpelnās apmierinātus skatienus. Un lēnā gara loku metāla pentagrammu. Vietējie mietpilsoņi izskatās neapmierināti, taču kad tiek jautāts es atbildu, ka tas ir Ziemeļu Zvaigznes simbols un tāds nepieciešams katrai ostai. Protams, ka man notic. Kādi muļķi! Ziemeļu Zvaigznei ir septiņi stari... Uzstādu to un tālāk veidoju zīmi par godu sev. Tā saka 666, kas simbolizē sešsimt sešdesmit sešas jaunavas, kuras savā laikā ziedoju, lai varētu kļūt par pravieti. Tie tik bija laiki... Jautāts par šī simbola nozīmi es kļūstu vēl nekaunīgāks un paziņoju, ka tas simbolizē lielāko tirdzniecības floti pasaulē - sešsimt sešdesmit sešus kuģus. Katrs kuģa puika zina, ka šo floti simbolizē milzu zilais valis, pietam es tai nekad neļauju izaug lielākai par 300 kuģiem...
Uznāk snaudiens un es dodos gulēt. Pēc vairākām stundām miega mani pamodina sargu balsis. Priesteri ir sašūmējušies un karalis ir pavēlējis noraut manus cītīgi veidotos simbolus. Sargi to arī brutāli paveic. Sāku satraukties par savu misijas izdošanos. Izlemju par labu tiešai un spraigai darbībai - dodos vizītē pie Karaļa un prasu paskaidrojumus. Karalis ir īsts vīrs un zina ko vēlas. Vēlas lai viņa Dievs un priesteri būtu apmierināti, tādēļ arī licis aizvākt zīmes, kuras viņam nepatīk. Bet vel vairāk karalis vēlas naudu. Man izdodas viņu iekārdināt ar vīziju par ostu, bet norādu savas bažas, ka grūti strādāt, ja katrs sargs var nesodīts postīt tevis paveikto. Karalis man piekrīt, tomēr saka, ka zemi nevar dot, neesot es augstdzimis. "Tu esi Karalis vai nē?", es viņam jautāju. Viņš liek man nomesties ceļos, iesvēta bruņinieku kārtā un piešķir titulu - "Galvenais Pilsētas Celtnieks". Tāpat arī likumīgi paraksta dokumentu par īpašuma tiesībām. Es iekšēji gavilēju, taču saglabāju cienību un pateicos viņam. Dodu arī zvērestu, bet to neliek parakstīt ar asinīm - tātad nav īsts.
Pēc zemes iegūšanas savam Dievam es vairs daudz neuztraucos, lēnā garā pinu virvi, svilpoju un priecājos. Tās gala pievienoju āķi un uzstādu uz altāra. Atrodu mežā krūmu, pilnu ar augļiem, un iestādu pie altāra. Savācu arī stiprākās no pļavas zālītēm un nolieku uz altāra. Lēnā garā, pļāpājot ar pilsētniekiem, no zāles, satinu trīs Ķīniešu Degošās Bumbiņas un novietoju uz altāra. Atliek vien izlikt pentagrammu un teikt svētos vārdus, lai pirmais upuris pašrocīgi vēlētos doties pakārties uz altāra.
Svinīgi veicu rituālu, nometies uz ceļiem, noskaitu vārdus, aizdedzinu Ķīniešu Bumbiņas un paklanos aizskarot ar pieri zemi. Tagad tikai jāgaida rezultāti. Tomēr esmu novērtējis vietējo Dievu par zemu un vietējo Priesteri par stulbu. Priesteris sajūt ka kaut kas nav kartībā un ierodas ar sargiem. Man nav pat dunča, kur nu vēl zobena, nebiju vēl pievērsies šim jautājumam, jo paļāvos pilnībā tikai uz savu Dievu. sagrābju rokās ziedus un stājos pretī sargiem kliedzot, ka šī ir mana zeme. Ierodas pat karalis un neliek man uzbrukt taču viltīgais priesteris veic maģiju un izdzen no manis dzīvību. ESMU MIRIS!
ĻAUNAIS AUSTRUMU JŪRAS DIEVS:
Es domāju ka Ēriks Sarkanais ir pazudis no zemes virsas, jau vairākus gadus nebiju viņu jutis un skumu. Bet pēkšņi es dzirdu viņa lūgšanas un redzu kā neģēlīgs ziemeļu dieva priesteris izdzēš no viņa dzīvību. Es esmu ārprātīgi nikns par to, ka nēesmu manījis savu pravieti ātrāk. Kurš gan viņu būtu meklējis uz sauszemes... Taču viss nav zaudēts , viņš panācis, ka man pieder zeme šajā jocīgajā vietā. Es uzsitu ar dūri pa galdu un viens no maniem zemūdens kareivjiem dodas sodīt mana pravieša slepkavas. Taču es zinu, ka mani spēki tur par vāju un viens kareivis vien parāda manu attieksmi. Tas ātri mirst. Bet nekas, viss nav vēl zaudēts...
Tā otrās daļas beigas, bet ne tuvu beigas Ērikam Sarkanajam. ^_^
blonde_pony
(no subject)
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
lady
date: Sep. 3rd, 2013 - 10:51 pm
Link
Reply