"Aizkapa Balss" - Ērika Sarkanā stāsts. (1. daļa)
« previous entry | next entry »
Sep. 2nd, 2013 | 12:52 pm
posted by: pink_pony
Vispār esmu ļoti slinks uz larpu atsauksmju rakstīšanu, bet šodien ir iedvesma. Negribēju braukt uz larpu, jo biju piekusis no actiona pārējā dzīvē, kā arī nepārāk patika larpa uzbūve. Īsos vārdos par larpa uzbūvi varētu teikt šādi - larpā varēja izdarīt jebko, ja vien gana iepatikās GM. :) Bet apsolīts bija, uz komandas sapulci iets bija, nācās vien braukt, lai nepiekāstu parējos un nebrucinātu komandas garu.
Spēles organizācija man patika viss bija pieņemami vai pat labāk nekā cerēts, tādēļ stāstīšu tikai to ko redzēja mans tēls. Skatījums ir pēcspēles un daudzas jau izspēletas lietas tapa tikai procesā, bet šādi stāsts izklausās labāk.
Yoda zināja, ka viņš ir zombijs,(undead/litch). Tas bija lielākoties viss ko viņš zināja. Viņš zināja, kurš ir viņa saimnieks un viņam patika gulēt. Kad tika atrasts milzīgais maģiskais tornis Yoda iegāja tajā, piekāva suni, kurš sargāja durvis, un likās uz auss. Nebija vēl Yoda īsti acis pievēris, kad pēkšņi viņš sāka degt zilās liesmās. Aurodams un skaļi bļaudams Yoda izskrēja no torņa un apdzisa. Smags apdegums bija palicis uz labā dibenvaiga. Yoda pasūdzējās saimniekam un tas atsūtīja savu raganu Raini, lai mani apārstē. Ziede uz mana dibengala bija ļoti spēcīga un ātri palīdzēja ...un padarīja manu dibenu slapju. Nez kādēļ visi, kuri skatījās traki smējās, arī man uznāca traka smieklu lēkme. Acīmredzot blakusefekts spēcīgajai ziedes maģijai.
Tornis man nepatika un es tam neuzticējos. Sāku gatavot atkāpšanās ceļu. Taisīju vietu teleportācijas rituālam, lai es ar saimnieku varētu veiksmīgi izkļūt no torņa. Šajā laikā galvenajam ličam un raganai kura mani ārstēja bija aizgājis ciet un viņi izlēma atdzīvināt suni, kurš nelaida mūs ārā un kuru vienreiz jau nositām. Darbības jēgu es neizpratu, bet nav arī mana darīšana. Līdz mans saimnieks pasauca mani piedalīties. Jēgu neredzēju, bet ko liek, tas jādara, un pievienojos rituāla aplim . Pēc maza brīža galvenais ličs iestūma mani aplī un pārgrieza rīkli. MIRIS!!!
Pēc vairākām stundām pamodos meža. Atgriezos tornī, kur visi jau gulēja, un tikai vējš vilka caur visiem logiem un svilpoja kā piedzēries. (XD) Miegs nenāca un es lēnā garā turpināju taisīt teleportācijas rituālu. Pirmā kārta - no skujām izklātais paklājs - bija gatava pret saullēktu. Vēl minūtes 30 nekustējos ārpus torņa, jo vējš joprojām izklausījās jocīgs un apdzēries. Kad tas norima devos pēc pēdējās sastāvdaļas teleportācijas rituālam. Trīs reiz velna ducis mirušu koka lapu no aizkapa pasaules, viss kas man bija vajadzīgs, lai pabeigtu.
Devos līdz vietai mežā, kurā bija jūtama ļoti spēcīga aizkapa pasaules elpa. Sagatavoju visu, lai varētu izsaukt aizkapa vēstnesi. Izliku pentagrammu, tās vidū uzkurināju nelielu uguntiņu un noziedoju tai salasītās zīles, sēnes un gliemežus. Lai viss sanāktu droši pievienoju vēl savas sirds asinis. Aizkapa garu ilgi gaidīt nenācās un tā prasīja ko vēlos. Es izteicu savu vēlmi, taču laikam zvaigznes un galīgi nepareizais vējš bija pie vainas un man neveicās. Aizkapa pārstāve paziņoja, ka tikai ar vampīru vēlīgu ziņu varot runāt tālāk un apspriest šādus darījumus. Apmeklēju vampīrus, bet neko citu kā vien dīvainā vēja atstāto smaržu viņu apmetnē neatradu. Galvu nokāris devos atpakaļ. Un tūliņ jau nācās atgriezties lai demolētu senu svētvietu netālu no vampīru apmetnes un nolauztu akmens gigantam roku. Tas bija kā divas vāveres apmīzt un pat nest nebija īpaši smagi. ATKAL NEKĀ!!!
Dabūju jaunu uzdevumu, bija jādodas zem vientuļa ozola meklēt kāda mistiska persona Ikors. Sacīts darīts, atradu ozolu un gaidīju Ikoru. Kamēr es viņu gaidīju saplūcu pļavas puķes, lai to sveiktu. Ikors pēc brīža uzradās. Izrādījās ka viņu tomēr sauc Igors un ka puķes viņam galīgi nepatīk. Taču viņš zināja stāstīt, ka jāmeklē VĒLVIENS OZOLS(o_0). Tas augot upes malā un tur esot jābūt kapa vietai, kura man esot jāatrok. Nobrīnījos par to ka aizkapa sūtņi vēlas apgānīt kapus, un gandrīz jau gribēju to s sūtīt atpakaļ pie Velna, no kura tie radušies, taču paveiktais bija jau gana daudz un padoties negribējās. Nospļāvos un devos uzdevumā.
Šis bija jau krietni grūtāk nostaigāju diezgan pamatīgu gabalu. Pa ceļam atradu maģisku akaci un nolēmu pie tā vēlāk atgriezties. Atradu vajadzīgo koku, bet kapus uzreiz nespēju atrast. Tam netālu atradās veca ieeja rūķu raktuvēs taču tā smirdēja kā āpša piegānīta un es biju diezgan pārliecināts - nebūs īsta. Atcerējos arī, ka saimniekam torni bija lāpsta - devos pie tās un vēlreiz pārbaudīju informāciju. Atradu kapu, uz tā bija dzeltenas dzintara krelles. Pievācu tās un izraku jocīgu kastīti. Aizkapa balss sūtni lika kastīti atvērt. Tajā bija iepuvis jūras radījuma gaļas gabals. Nācās nokosties un daļu notiesāt. Tikai tad es sapratu cik ļoti zvaigznes nav manā pusē! Es atguvu visas atmiņas, par to kāds neicīgs un parasts cilvēks es reiz biju, pirms atklāju patieso dzīves prieku būt zombijam. Vienīgais labums beidzot saņēmu trīs velna dučus mirušo lapu savai teleportācijas burvestībai.
Paaicināju Igoru līdzi sakot, ka man vajag viņa palīdzību. Pabeidzu teleporta rituālu un tagad man bija strādājošs teleports iekša un āra tornī uz 39 reizēm. Igors bija stāstījis, ka peldoties tuvējā upē varot zaudēt atmiņu. Lūdzu, lai viņš parāda kur ir upe. Ienīdu savas pagātnes atmiņas un gribēju tikt no tām vaļā. Iebridu upe aizvēru acis un iegremdējos tajā. YODA BEIDZA EKSISTĒT!!!
Turpinājums nākamajā postā, jau tā ir garš...
blonde_pony
Spēles organizācija man patika viss bija pieņemami vai pat labāk nekā cerēts, tādēļ stāstīšu tikai to ko redzēja mans tēls. Skatījums ir pēcspēles un daudzas jau izspēletas lietas tapa tikai procesā, bet šādi stāsts izklausās labāk.
Yoda zināja, ka viņš ir zombijs,(undead/litch). Tas bija lielākoties viss ko viņš zināja. Viņš zināja, kurš ir viņa saimnieks un viņam patika gulēt. Kad tika atrasts milzīgais maģiskais tornis Yoda iegāja tajā, piekāva suni, kurš sargāja durvis, un likās uz auss. Nebija vēl Yoda īsti acis pievēris, kad pēkšņi viņš sāka degt zilās liesmās. Aurodams un skaļi bļaudams Yoda izskrēja no torņa un apdzisa. Smags apdegums bija palicis uz labā dibenvaiga. Yoda pasūdzējās saimniekam un tas atsūtīja savu raganu Raini, lai mani apārstē. Ziede uz mana dibengala bija ļoti spēcīga un ātri palīdzēja ...un padarīja manu dibenu slapju. Nez kādēļ visi, kuri skatījās traki smējās, arī man uznāca traka smieklu lēkme. Acīmredzot blakusefekts spēcīgajai ziedes maģijai.
Tornis man nepatika un es tam neuzticējos. Sāku gatavot atkāpšanās ceļu. Taisīju vietu teleportācijas rituālam, lai es ar saimnieku varētu veiksmīgi izkļūt no torņa. Šajā laikā galvenajam ličam un raganai kura mani ārstēja bija aizgājis ciet un viņi izlēma atdzīvināt suni, kurš nelaida mūs ārā un kuru vienreiz jau nositām. Darbības jēgu es neizpratu, bet nav arī mana darīšana. Līdz mans saimnieks pasauca mani piedalīties. Jēgu neredzēju, bet ko liek, tas jādara, un pievienojos rituāla aplim . Pēc maza brīža galvenais ličs iestūma mani aplī un pārgrieza rīkli. MIRIS!!!
Pēc vairākām stundām pamodos meža. Atgriezos tornī, kur visi jau gulēja, un tikai vējš vilka caur visiem logiem un svilpoja kā piedzēries. (XD) Miegs nenāca un es lēnā garā turpināju taisīt teleportācijas rituālu. Pirmā kārta - no skujām izklātais paklājs - bija gatava pret saullēktu. Vēl minūtes 30 nekustējos ārpus torņa, jo vējš joprojām izklausījās jocīgs un apdzēries. Kad tas norima devos pēc pēdējās sastāvdaļas teleportācijas rituālam. Trīs reiz velna ducis mirušu koka lapu no aizkapa pasaules, viss kas man bija vajadzīgs, lai pabeigtu.
Devos līdz vietai mežā, kurā bija jūtama ļoti spēcīga aizkapa pasaules elpa. Sagatavoju visu, lai varētu izsaukt aizkapa vēstnesi. Izliku pentagrammu, tās vidū uzkurināju nelielu uguntiņu un noziedoju tai salasītās zīles, sēnes un gliemežus. Lai viss sanāktu droši pievienoju vēl savas sirds asinis. Aizkapa garu ilgi gaidīt nenācās un tā prasīja ko vēlos. Es izteicu savu vēlmi, taču laikam zvaigznes un galīgi nepareizais vējš bija pie vainas un man neveicās. Aizkapa pārstāve paziņoja, ka tikai ar vampīru vēlīgu ziņu varot runāt tālāk un apspriest šādus darījumus. Apmeklēju vampīrus, bet neko citu kā vien dīvainā vēja atstāto smaržu viņu apmetnē neatradu. Galvu nokāris devos atpakaļ. Un tūliņ jau nācās atgriezties lai demolētu senu svētvietu netālu no vampīru apmetnes un nolauztu akmens gigantam roku. Tas bija kā divas vāveres apmīzt un pat nest nebija īpaši smagi. ATKAL NEKĀ!!!
Dabūju jaunu uzdevumu, bija jādodas zem vientuļa ozola meklēt kāda mistiska persona Ikors. Sacīts darīts, atradu ozolu un gaidīju Ikoru. Kamēr es viņu gaidīju saplūcu pļavas puķes, lai to sveiktu. Ikors pēc brīža uzradās. Izrādījās ka viņu tomēr sauc Igors un ka puķes viņam galīgi nepatīk. Taču viņš zināja stāstīt, ka jāmeklē VĒLVIENS OZOLS(o_0). Tas augot upes malā un tur esot jābūt kapa vietai, kura man esot jāatrok. Nobrīnījos par to ka aizkapa sūtņi vēlas apgānīt kapus, un gandrīz jau gribēju to s sūtīt atpakaļ pie Velna, no kura tie radušies, taču paveiktais bija jau gana daudz un padoties negribējās. Nospļāvos un devos uzdevumā.
Šis bija jau krietni grūtāk nostaigāju diezgan pamatīgu gabalu. Pa ceļam atradu maģisku akaci un nolēmu pie tā vēlāk atgriezties. Atradu vajadzīgo koku, bet kapus uzreiz nespēju atrast. Tam netālu atradās veca ieeja rūķu raktuvēs taču tā smirdēja kā āpša piegānīta un es biju diezgan pārliecināts - nebūs īsta. Atcerējos arī, ka saimniekam torni bija lāpsta - devos pie tās un vēlreiz pārbaudīju informāciju. Atradu kapu, uz tā bija dzeltenas dzintara krelles. Pievācu tās un izraku jocīgu kastīti. Aizkapa balss sūtni lika kastīti atvērt. Tajā bija iepuvis jūras radījuma gaļas gabals. Nācās nokosties un daļu notiesāt. Tikai tad es sapratu cik ļoti zvaigznes nav manā pusē! Es atguvu visas atmiņas, par to kāds neicīgs un parasts cilvēks es reiz biju, pirms atklāju patieso dzīves prieku būt zombijam. Vienīgais labums beidzot saņēmu trīs velna dučus mirušo lapu savai teleportācijas burvestībai.
Paaicināju Igoru līdzi sakot, ka man vajag viņa palīdzību. Pabeidzu teleporta rituālu un tagad man bija strādājošs teleports iekša un āra tornī uz 39 reizēm. Igors bija stāstījis, ka peldoties tuvējā upē varot zaudēt atmiņu. Lūdzu, lai viņš parāda kur ir upe. Ienīdu savas pagātnes atmiņas un gribēju tikt no tām vaļā. Iebridu upe aizvēru acis un iegremdējos tajā. YODA BEIDZA EKSISTĒT!!!
Turpinājums nākamajā postā, jau tā ir garš...
blonde_pony