Ja jau pat Kremļa mediji sāk apšaubīt pierādījumu pret Golunovu esamību, tas varētu nozīmēt, ka "tur augšā" noraustījušies no starptautiskās rezonanses un dota komanda "Отбой!". Kas nevar nepriecēt.

Чёрный юмор - это как еда в Африке, не до каждого доходит.

Golunova lieta kārtējo reizi ilustrē to, ka Krievijā būt pētnieciskajam žurnālistam ir diezgan bīstami. Tāpat kā to, ka turienes represīvajām iestādēm nav problēmu atklāti uzlikt mīksto aizturētā pamattiesības garantējošām kriminālprocesa normām.

Beidzot esam tikuši pie Nācijas Tēva. :)

Šo "biznesa sarunu" kontekstā loģiski neizskaidrojams paliek fakts, kāpēc Štrahe un Gudenuss video ierakstos par "pasaules lielākajām prostitūtām" sauc žurnālistus, nevis paši sevi.

It kā "Dienas Bizness" jau tā nebūtu sevi sakompromitējis sakarā ar Toča smērējumiem, bet nē - vēl vajag skrebelēt šādus tendenciozus gaudu raksteļus. Kaut būtu pieticis jau pašā sākumā, pirms publicēšanas mazliet papētīt publiski pieejamu un ne pārāk grūti atrodamu infu.

Uz šāda veida revolucionāri tiesiskajā apziņā balstītu apsūdzību pamata sovoki šāva nost "nepareizi" domājošos jau kopš Krievijas pilsoņu kara laikiem un arī okupācijas laikā Latvijai nolaida asinis, sevišķi 1941. un 1949.gadā. Konkrētais kadrs ne reizi vien jau ir paudis atbalstu "nepareizi" domājošo slepkavošanai, kā arī citu "nepareizu" cilvēku dehumanizēšanai.

Why did the elites of Germany so consistently underestimate Hitler? Possibly because they weren’t actually wrong in their assessment of his competency - they just failed to realise that this wasn’t enough to stand in the way of his ambition. As it would turn out, Hitler was really bad at running a government. As his own press chief Otto Dietrich later wrote in his memoir The Hitler I Knew, "In the twelve years of his rule in Germany Hitler produced the biggest confusion in government that has ever existed in a civilized state.

Jūkejam pat hokejā nesanāk breksitot kā nākas.

American physicist Steven Weinberg famously remarked that ‘with or without religion, good people can behave well and bad people can do evil; but for good people to do evil – that takes religion’. It makes sense, then, to think of the social-justice movement as a kind of cult. Its members are generally decent people with good intentions. They have an unshakeable certainty that their worldview is correct. They feel the need to proselytise and convert as many of the fallen as possible. And even though they are capable of the most horrendous dehumanising behaviour, they think they are the good guys.