kūciņas prototips

Šorīt braucu iesniegt dokumentus, lai rudenī sāktu ceļu pēc profesijas. Tiku līdz mašīnai, bāka ir tukša, deg degvielas lampiņa. Es nejūtu vajadzību liet degvielu, manas finanses ir tieši tādas kādas tās ir. Braucu cauri rīgai, satiksme ir drausmīga, brīvības iela atkal ir uzrakta, esmu juglā, braucu pa nekad nebrauktām ielām, pētu gps, jo nezinu kur braukt. BOOM, fotoradars pie skolas, 7. jūnijā. atļautais braukšanas ātrums 30km/h , man spidometrā rādīja sekundi pāri 50. Izskatās ka 40 vai 80€ pasākums, es dievinu šo valsti. Iesniedzu dokumentus un man teica ka izskatās cerīgi.
Visi valsts pārvaldes portāli ir vienkārši briesmīgi. Tur neko nevar atrast un ja var, tad sākas 100 problēmas. Vajag iegūt ziņas par saviem ienākumiem, par 2018. gadu, līdz šai dienai (tādu papīru man prasa no Somijas). Tāda pusgada deklarācija. Ne EDS, ne latvija.lv nespēj man šādu ziņu dot, tādēļ esmu šeit, galvenajā VID ēkā, gaidu rindā jau gandrīz stundu, vēl priekšā ir 25 cilvēki. Es gribu pazust. Es ļoti ceru ka man palīdzēs, jo ja nē, es tiešām sākšu bļaut un lamāties.