| |
[Jul. 29th, 2020|02:23 pm] |
tēvam bija slikta pieredze ar māsu un īpašuma dalīšanu pēc vecāku nāves. viņš pieņēma lēmumu - māju atstāt manam brālim un man nopirkt dzīvokli Rīgā. jo es "rīdziniece" un brālis dzīvojas uz vietas un vīrietis.
mazais paradokss.
es Rīgā nekad neesmu gribējusi dzīvot. pa lielam (sākumā) šeit biju tieši viņa dēļ, lai iegūtu distanci un izdzīvotu.
brālis tagad dzīvojas Anglijā. pirms šī gada pasaules izklaudēm, viņš vasaras pavadīja Latvijā.
paradokss, jā. tagad jau kādu laiku domāju kā tikt no Rīgas ārā. bet - ne pareiza profesija, ne arī pietiekami drosmes. ceru, tikai pagaidām.
un arī milzīgs paldies. jo man sirds/apziņa un visas citas vietas neļauj vergot, lai visu atstātu īres maksā. ja tas būtu bijis jādara, es pieļauju, būtu Rīgu metusi pie miera, šķiet, jau 2009. gadā. tā nebūtu bijusi drosme vai lieliska ideja ar virzību uz kaut ko, bet tāds izmisuma pinkšķiens, kas droši vien mani būtu iegrūdis kaut kādā bedrē.
tēvs. iznīcinātājs un cēlējs vienā personā. interesanti. |
|
|
