krāsainās pasakas

kaut kad nesen jau Artai sūdzējos ka liekas - dzīve ik pa laikam man piespēlē lietas ko man liekas, ka es gribu. un viņa to dara lai es varētu pārbaudīt vai es tiešām to gribu. how cool is that? tikai tāda čakarēšanās sanāk visu laiku.

Dincis šodien aizķēra manī kādu sāpīgu stīgu. kaut kur esmu ar savu dzīvi iesprūdusi...

sēdēju domāju un atcerējos savus 13 un 14 un kaut kā ar visu to rudens tuvošanos un single mode un mieru izdomāju ka...

jāievelk 11tais Final Fantasy un jāatceras kātur bija ar tiem mošķiem jācīnās...

ja gribas plosīties vai sacerēt kādu muļķīgu sms tad var uzlikt Pride & Prejudice skaņuceliņu, sagaidīt, kamēr iestājas angļu miers un tad iet mazgāt traukus. pagaidām darbojas.

wow, cik sen te nav nekas rakstīts... no otras puses - nekas jau nav diži mainījies - diploms rokā bet skaidrības tāpat nekādas :D pūstam pa Valmieru un gaidam uz kādu bliss...
šodien kaut kur draudziņu klaču sadaļā manīju teikumu - mēs prasījām vasaru nevis elles priekštelpu. nevaru nepiekrist...

viss nāk un aiziet tālumā, ibio

man liekas - ja Annija nebūtu skuķis un aizņemta, tad es toč ar viņu precētos. ja man gribas ierakties segās un nelīst laukā, tad viņa paņem alu un ūdenspīpi un dabū mani dzīvošanai derīgā stāvoklī :) gandrīz kā ar spoguli runāt...

šodien tika uzstādīts jauns ērču rekords uz vienu cilvēku pēc pusstundas bridiena pa mežu - 19. (otrās vietas ieguvējam - 18) Kokā sēdētājiem (man) - tikai viena :)
tagad tā vien gribas noskrūvēt kājas, ielīst gultā un gulēt trīs dienas no vietas. un secinājums ka n-tās reizes solārijā nespēj stāvēt klāt pāris stundām pavasara saulē. Au!

viss notiek. un pat liekas ka uz labu.

Auns Trešdiena, 05.05.2010

No rīta kaitina draugu pļāpas, vai arī pats krīti citiem uz nerviem ar savu pļāpāšanu. Grūti pieiet lietām radoši, ja galvā maisās simtiem dažādu domu un budžetā iekļauties nekādi nesanāk.

haha, meklēju info par vienu konkrētu frēzi ko protams neatradu, tomēr meklēšana nebija veltīga jo izrādās tajā frēžu mājaslapā var paklausīties labu MŪZIKU.
uzreiz nāk prātā tāds priecīgs galdnieks :D

Pickleweasels!!

Tātad ir piebeigtas visas That 70`s Show sezonas, vairs nav ko skatīties. koko, iesaki man vēl kaut ko foršu :D
Galvenais secinājums - man vajag pārmaiņas!

kaut kā pilnīgi negribot vakars atstāja sen nebijušu pēcgaršu - tādu kā Palīgskola kādreiz (if you know what I mean), visticamāk mūzikas dēļ. bet varbūt tāpēc ka brīžiem iedomājos - šāda sajūta verēja būt Palīgskolas vecākajiem un nopietnākajiem locekļiem. neprotu izskaidrot... bet arī nevajag. kaut kas no tā visa pietrūkst, īpaši pavasaros kad ārā smaržo pēc dūmiem un pirmā alus brīvā dabā.
man ir prieks, bet man ir arī skumji. pat Čaks un Noriss būs aizgājuši viesiem līdzi.

angļu klasikas lasīšana ir atstājusi sekas - pēdējais monitoringa atskaites tulkojums mammasprāt izklausoties stipri savādāks nekā iepriekšējie. nu jā, 19. gs lietoja daudz vairāk vārdu lai pateiktu to pašu, ko mēs šodien esam pasakam vienkāršā nepaplašinātā teikumā.

gribējās kādu labu kubiešu radio, bet pašreizējais vairāk velk uz bēru noskaņojumu, liekas tas čalis pa klavierēm ar kājām staigā.
redzēju atkal kaut kādu murgainu sapni par baseinu omes dzīvoklī (Ķengarags, 8.stāvs) un jūgendstila mēbelēm, arī sapņi paliek aizvien dīvaināki.

nevaru sagaidīt kad ievāksies Dincis - jau tagad ir sajūta ka tas būs tieši tas kas vajadzīgs :)

Windguru.com saka ka palikšot ar katru dienu aukstāks... un man vakar tieši sākās "es gribu jaunu kleitu" noskaņojums. te nu bija pavasaris!

agrāk likās, ka ar frizūras maiņu vieglāk saņemties jaunām lietām. tagad stāvu pie spoguļa un domāju - wtf? priekš kam to vajadzēja?
bez spēriena pa attiecīgo vietu mainās aizvien mazāk un mazāk.
neiedarbojas arī smēķēšana un iepirkšanās, ēdu jau sen es daudz vairāk kā vajag... ko vēl?

gribas uz Romu.
vai arī vīru, bērnus un māju ar baltu sētiņu - paldies, Diāna...

divreiz divas stundas līdz koncertam. divpadsmit stundas līdz divpadsmitiem un maniem 22iem. par daudz to pāra skaitļu.
mammis nolika uz plaukta kastīti un piekodināja nevērt vaļā pirms laika. bērnībā protams nekad nenoturējos un atvēru, bet pagaidām vēl turos... :)

ja es atbraucu te pa ilgiem laikiem uz pierobežu tad protams visu laiku ir jālīst! un mani foršie visādu cilvēku beidzot satikšanas plāni aprobežojas ar čatu sejasgrāmatā.
viss kā pie cilvēkiem :)

jocīgi ar to īstumu. reizēm bail pašai no sava tēva, bet abiem viņa suņiem es visu varētu uzticēt. sēžu te un stāstu viņiem visu ko nekad neesmu varējusi pateikt nevienam un sāku pati saprast daudz vairāk.
cilvēka labākais draugs, hm.