esmu pazaudējusi savu asaru robežu... varu gandrīz teikt, ka nemāku raudāt... nožēlojami

(Reply to this) (Thread)

diez vai. drīzāk gan grūtāk- tev pašai.

(Reply to this) (Parent)

Lai šis teikums padara mani prastu, man nospļauties.

Raudāt māca šņabis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šņabja asaras - krokodila asaras?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, nedomāju viss. Tikai tad, kad tu esi prasti piedzēries (nevis skaisti un cēli, ne baudāmi un ekstravaganti, bet tiešām, prasti un vienkārši. Bez citiem apkārt, gez jebkāda žoga), tu vari atvērt sevi. Parasti ir zemapziņā bail to darīt - bail ļaut vaļu sasodītam kliedzienam, kas noslīks skumju asarās. Bet tad nojūk visas ķēdes. Viss sākas ar vienu vienīgu domu. Pirmā, kas iešaujas prātā. Katram sava. Citam karā redzētās lietas, citam armijas postošais spēks, citam tēva spēcīgās rokas. Katram ir savs akmens sirdī un virs tās. Es nezinu kā citiem, bet man parasti pirmais sprosts izsprāgst ar treknu nelaimju saukšanu vārdā. Un tālāk.. Tālāk katram ir savs. Bet, īsumā, šņabis ar rupjmaizi izņem korķi.

Es zinu, jebkurš psihologs un psihoterapeits nobālētu, izlasot šādu ieteikumu - dzer. Jo antidepresanti, ko viņi izraksta, ir dārgāki un nes viņiem peļņu. Un, ja ar tiem neuzmanās, var kļūt tikpat atkarīgs kā no alkohola.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par pēdējiem trim teikumiem- ir cilvēki, kas var dzert. Un kam palīdz. Es zinu, ka man nē. Un vienkārši tāpat būt laukā no visa notiekošā mēdz dažkārt kļūt pārāk vilinoši (bet tas viss jau ir pārāk personiski un maz interesanti), lai arī tas (ne)sola ķēžu sairšanu.

Tāpēc jau man šķiet, ka daudzi ('jebkurš' tomēr ir pārspīlējums, manuprāt) psihologi un psihoterapeiti neiesaka. Jo ne visiem der un risks nodzerties ir pārāk liels jebkurā gadījumā. Par antidepresantiem atkal tev būtu taisnība. Un atkarība var būt no jebkā, kas tevi sniedz zināmu mierinājumu. Vai tad ne?

(Reply to this) (Parent)