pierro:

Nē, nedomāju viss. Tikai tad, kad tu esi prasti piedzēries (nevis skaisti un cēli, ne baudāmi un ekstravaganti, bet tiešām, prasti un vienkārši. Bez citiem apkārt, gez jebkāda žoga), tu vari atvērt sevi. Parasti ir zemapziņā bail to darīt - bail ļaut vaļu sasodītam kliedzienam, kas noslīks skumju asarās. Bet tad nojūk visas ķēdes. Viss sākas ar vienu vienīgu domu. Pirmā, kas iešaujas prātā. Katram sava. Citam karā redzētās lietas, citam armijas postošais spēks, citam tēva spēcīgās rokas. Katram ir savs akmens sirdī un virs tās. Es nezinu kā citiem, bet man parasti pirmais sprosts izsprāgst ar treknu nelaimju saukšanu vārdā. Un tālāk.. Tālāk katram ir savs. Bet, īsumā, šņabis ar rupjmaizi izņem korķi.

Es zinu, jebkurš psihologs un psihoterapeits nobālētu, izlasot šādu ieteikumu - dzer. Jo antidepresanti, ko viņi izraksta, ir dārgāki un nes viņiem peļņu. Un, ja ar tiem neuzmanās, var kļūt tikpat atkarīgs kā no alkohola.