Esmu es atstājis jūs. Nudien, ak, kā esmu. Šeit es reti nu rakstu, jo intraverts velk. Mani neuztrauc muļķi, kuri apsmej manus rakstus, bet, kā redzējis esmu, es vairs nespēju sevi izteikt, lai jūs saprastu jūs, un jūsu dvēseles smagās.. Esmu zaudējis spēju atrast savām jūtām atrast vārdus, kas pierāda mani.

Pat "atsvešinājums" priekš jums liekas parasta lieta, kaut man tas pusi no pasaules apzīmē. Es nespēju jums uzrakstīt "melns", lai jūs saprastu, cik melns tas patiesi ir.

Jums šausmīga liekas slepkavība, un baidaties no tā kā no velna, kaut izlasot rakstu, par bērnu slepkavu, jūs asins izliešanu pielūdzat un alkstat.

Un varbūt pat rakstot pārlieku vēršos pie jums, varbūt pat stāstu par iedomu jums par daudz. Es vēlētos vairāk lai jūs zinātu, par šizoīdu, par personu slimu. Es vienkārši nezinu, vai rakstīt vairs vērts. Es rakstu sevi. Netīkama lieta. Man teikuši ir, ka pārlieku daudz īsu teikumu. Piedrāzt. Nospļauties. Apmīzt. Vēl vairāk.

Es tik nezinu, vai rakstīt vairs vērts. Vai nav šeit tikai spļaudekļu muļķi.

Es zinu, ka jums ziemassvētki. Es zinu, ka šis ir mandarīnu, kolas un pīrādziņu laiks. Līdz ar to es savā veidā atvainojos (kaut man pilnīgi piedrāzt par jūsu apvainojumu vai sašutumu. Ja esat viegli ietekmējami, tad atsakieties no manis) par to, ko tagad rakstīšu.

Pa ceļam braucot es redzēju zābakus. To īpašnieks jauno gadu nesagaidīs. Viņam traucēja tikai viena lieta - atstarotājs, kura nebija. Un tikai viena smirdīgas plastmasas dēļ viņš šovakar neizņems dāvanas, kuras bija noliktas zem egles. Tas ir tas, ko es redzu.

Manai paziņai tieši šobrīd mirst tēvs. Tas ir ilgstoš process un tam nav nekāda sakara ar mašīnas notriekšanu vai giljotīnas asmeni. Tā ir lēna un mokoša nāve. Viņai gan viņš nekad nav tā īsti arī bijis, bet tas nemaina miršanas faktu.

Un tam pa vidu atkal esmu es. Radība. Radība, kurš cenšas just. Pa vidu esmu es - fakta cilvēks. Pat nāve nespēj manī izraisīt izbrīnu. Interesantākais ir tas, ka es saprotu visas sāpes, bet neizjūtu. Es saprotu, un tiešām saprotu sāpes,bet neizjūtu.

Kā pie paradīzes vārtiem vērtē cilvēku, kurš nav spējis sajust sāpes, bet ir visu ar prātu sapratis?