Pieraksti

30.7.10 10:39
Esmu mežā, pastaigājos pa senu, jau mazliet aizaugušu ceļu. Te man pie kājām nokrīt kaut kas smags, un es apstājos. Brīdi nogaidu, tad zālē pie kājām pamanu kaut ko knosāmies. Ieskatos ciešāk un atklāju tur sienāzi, lielu, zaļu, jā, vienu brangu siseni. Tas man patīk, un es, piebikstīdams ar pirkstu, viņam uzbilstu: „Ū!” Sienāzis atsperas un lido. Lēciens ir īss, bet viņš sev palīdz ar spārniem, un tas man ir: „Oho!” Es viņu saķeru, ar rādītājpirkstu un īkšķi paņemu aiz sprandas un metu gaisā, lai lido pa īstam. Bet spārni neizplešas, un lielais sisenis nokrīt kā bluķis, bums. „Kaut kāds muļķis,” es saku un jūtos mazliet aizvainots. Uzgriezis sienāzim muguru, es eju prom un atstāju viņu, lai lido pats.

20.7.10 19:13
Stāvu uz lodžijas un skatos uz meiteni, viņai apmēram desmit gadu un kaķīša maska uz sejas. Viņa sauc kādu zēna vārdu, pa gabalu saka, ka viņai kaut kas priekš viņa ir un lai viņš atnākot. Zēns tūliņ arī ierodas viņai blakus, viņš apmēram vienā vecumā ar meiteni, un labā sapratnē abi brīdi kaut ko pārrunā. Sarunu pārtrauc meitenes māmiņa, no pretējās mājas, izliekusies pa logu, viņa meitai uzsauc: „Šņimi masku!” - ar to domādama to pašu kaķīša masku. Tomēr meitene vilcinās. Rokas viņai gan it kā ceļas izpildīt, kas prasīts, bet tās kļūst lēnākas, jo augstāk nāk, un pusceļā sāk rīvēties gar sāniem, viena gar otru un vēl kur, it kā rokām jau no sākta gala vienīgais uzdevums ir bijis būt aizņemtām pašām ar sevi. Māmiņa, to redzēdama, spiesta lūgumu teikt vēlreiz, tad arī trešo reizi, iekams meita beidzot spriež, ka māmiņai tomēr vajag klausīt. Viņa negribīgi uzbīda kaķīša purniņu sev uz pieres, taču meitenei, šādi piespiestai atsegties, atskrien piepeša kautrība. Lai to kliedētu, viņa strauji pagriežas pret savu zēnu un šķelmīgi iesaucas: „Bū!” Tad nāk hahaha un teic, vai tu mani atpazini, tā esmu es, un atkal hahaha! Zēns samulst, un izskatās, ka viņš patiešām tikko tikai atklājis, ka tā ir viņa, Ļuba vai Nastja, nevis sazin kāda sveša kaķenīte, zēns viņai bikli atbild: „Sveicināta.” Bet varbūt zēns tā dara aiz tā, ka turpat līdzās, aizvien izliekusies pa logu, ir meitenes māmiņa, kas abus uzmana, un ir taču arī kaut kāda pieklājība vēl dzīva. Zēns ir labi audzināts, un viņa sveiciens, iespējams, ir domāts tam, lai māmiņa redz, ka meita atrodas labā sabiedrībā, patiešām, uztraukumi gluži lieki, abus drīkst laist staigāt kopā. Un kopā viņi arī aiziet. Vēlāk es eju uz bibliotēku un sastopu šo pašu mazo sabiedrību aiz mājas. Šķelme meitene pa jokam iemet zēnam ar zariņu, un viņš savu mazo aušiņu tūliņ apsauc: „Ē! Prasķitutka!” – bet draudzīgi, nudien. Viņš savos desmit gados ir mācījies pieklājību un kaut ko par meitenēm jau arī.

15.7.10 14:39
Es eju pa Raiņa bulvāri un ieraugu turpat līdzās pa zālienu pastaigājamies kaiju. Lielais knābis tai stāv pavērts, un kaut kas man tur liekas aizdomīgs. Lēnām kaija nāk uz manu pusi, un man šāds viņas virziens liekas draudīgs. Ar katru brīdi, kamēr attālums starp mums samazinās, es uztraucos vairāk, bet visvairāk, kad ieraugu viņas blāvi dzelteno aci, kas stiklaina raugās man tieši virsū, un es tur tūliņ saskatu mēmus draudus. Labāk paātrinu soli, lai ātrāk tiktu viņai garām, šī kaija mani no tiesas biedē. Vēl vairāk - manā iztēlē jau ainojas notikumi ar traku kaiju, kas ieķērusies man matos un ārprātīga knābj man galvā. Mani soļi kļūst arvien ātrāki, un, kad beidzot esmu ticis kaijai garām, es baidos atskatīties, baidos, ka ieraudzīšu putnu metamies man krāgā, drīzāk ar acīm meklēju ispējamos patvērumus un uzreiz lēšu, cik lēcienos es varu nokļūt tur un cik tur. Šīs iespējamības gan paliek neizmantotas, tomēr starpgadījums mani ir diezgan satraucis, un savā prāta trauksmē es apsveru, vai pareizākais tagad būtu zvanīt glābējiem un brīdināt, ka Raiņa bulvāra gājējs vairs nevar justies drošs. Taču pamazām es apmierinos, un domas aizgriežas citos virzienos.

15.7.10 14:08
Laiski guļu gultā uz muguras, rokas man aiz galvas, un es domāju par kaķiem. Prātā nāk vectēvs, kā viņš savulaik laukos ar raupju laucinieka roku retu reizi paglaudīja savus pieklīdušos kaķus. Kājiņas tiem trīcēja no smaguma, kāds uzgūla to mugurām, vēders ieliecās līdz pašai zemei, un acis no lielā sloga spiedās laukā no dobuļiem, hahaha. Es allaž uz to noraudzījos šausmu pilnu izbrīnu un lieliem smiekliem vienlaikus. Taču vēl vairāk mani pārsteidza, ka kaķi šādu smagu roku panesa, pat uzprasījās vēl, mūždien tie tinās un luncinājās vectēvam ap kājām. Laikam viņš bija vienīgais, kas tos plušķus kādreiz vispār glaudīja.

1.7.10 22:20
Stāvu veikalā pie vajadzīgā plaukta un apskatu cepumus, tie ir auzu cepumi, ko es tur skatos, un tie ir dažādu veidu. Vienu cepumu paku es turu rokā, bet nezinu, cik tā maksā, cenu zīme ir gājusi pati savus ceļus, tāpēc es tagad nopētu arī citu ražojumu pakas, varbūt tur ir kas līdzīgs pēc skata un ar cenu virsū, lai tad man tur atnāk kāda zināšana, cik tādas lietas vispār maksā, auzu cepumus es pērku pirmo reizi. Kamēr es tur stāvu un atjaušu, ka naudas man līdzi pietiekami un cena patiesībā ir maz no svara, pienāk sieviete un ar savu klātbūtni liek man izprast gadījumu, proti, vai es, tur stāvēdams, aizšķērsoju eju un sieviete grib man tikt garām, vai arī viņa tur atrodas tāpēc, ka meklē labu cepumu, tāpat kā es. Izrādās, tā tas ir, vienu mantu viņa patiešām paņem, arī auzu cepumus, starp citu, tikai paka citāda nekā tā, ko joprojām turu rokā es. Bet tas man vienalga, vispār es jau sen esmu izvēlējies un apmierinājies ar savu pirmo izvēli, nudien, es tur stāvu un bolos tikai tāpat vien, aiz gara laika, tāda tā lieta. Bet sieviete – arī viņa vēl paliek turpat, cepums viņai jau rokā, bet viņa stāv pie plaukta un, tāpat kā es, par kaut ko vēl brīnās. Var jau būt, ka arī viņai brīva laika ir pārlieku daudz, taču man gar to maz daļas, es eju prom un atstāju viņu brīnāmies.

Vecākus pukstus Jaunākus pukstus