Pieraksti

8.6.10 12:43
Sēžu mājās un pārdomāju, vispār man ir domīgs garastāvoklis. Piepeši aiz loga dzirdu sievieti saucam: „Vaļera, iģi damoi! Vaļera!” Tas uz mani iedarbojas kā, nu es nezinu, bet es tūliņ trūkstos kājās, krēsls gandrīz apgāžas, bet man te ir liela lieta, un krēsls ir tikai sākums. Esmu stipri satraucies par Vaļeru, es runāju uz savām istabas sienām: „Vaļera! Kur tu kavējies, jopcik! Māmiņa tevi jau sauc! Vai tu nemaz nedzirdi? Vaļera!... Eh!” Es atmetu savai runai ar roku, tam nav jēgas, Vaļera nedzird. Bet kāpēc? Ar abām rokām saķeru galvu un steidzīgi mēroju ceļu no viena istabas gala uz otru. Kāpēc, Vaļera, kāpēc? Esmu ļoti uztraukts, šī lieta man ir svarīga. Kas gan ir aizkavējis Vaļeru?! Bet sienas klusē, un prātā nāk pārgalvīgas domas.

7.6.10 14:08
Eju pa meža ceļu un tur es sastopu vaboli zaļā, spīdīgā uzvalkā. Cik brīnišķīgi skaista vabole, es priecājos un pietupstos iepazīties ar viņu drusku tuvāk. Ar mazu kociņu es pieklauvēju viņai pie pleca, lai pievērstu uzmanību un uzsāktu pazīšanos. Bet par manu draudzības aicinājumu vabole sper pāra soļus sāņis un apstājas. Kas tad nu? Es pieklauvēju viņai vēlreiz, bet vabole atkal paiet mazu gabaliņu un klusē. Viņa nevairās manis, nebēg un neslēpjas, nē, tā viņa nedara, tik daudz es redzu. Tomēr arī pretī viņa man nenāk. Kas tur par lietu? Es pie sevis domāju, ka vabole ir tikai drusku kautrīga, hehe, mazliet samulsusi. Es atkal pabikstu viņai pie sāna, bet vabole vairs neiet, aiz uztraukuma kājas laikam vairs nemaz neklausa. Šoreiz viņa pieplok sūnām un drusku aizver acis, jā, man liekas, tā viņa tur savā sūnu pazemībā dara. Haha, es smejos un ceļos kājās, ir nu gan viena vabole.

1.6.10 16:13
Stāvu ezeram krastā uz laipiņas un apsveru, vai te būs laba braukšana ar laivu. Rokās man ir binoklis un pa starpām vispusīgiem apsvērumiem es apskatu arī ūdensputnus. Acīs iekrīt viens, kas peld pa loku ap manu laipiņu. Tas ir pīles izmērā, vispār pēc ārienes līdzīgs pīlei, tikai viscaur melns un ar baltu pierīti. Putns dūšīgi iras pa ūdeni, un pēc dažām pazīmēm es redzu, ka viņš jau brauc ar visu jaudu. Varbūt tur, tālākajā niedru pudurī, nostāk no ziņkārīgām acīm, kāds tikpat melns jau gaida, kad tad viņš beidzot būs klāt, hehe, šis ašais peldētājs. Jā, un, kad ar pleznām viņam šķiet par maz, putns brīžam arī sparīgi kustina uz priekšu un atpakaļ savu garo kaklu ar visu galvu galā, itin kā gribēdams ar to iekustināt vēl ātrākai braukšanai arī sevi. Nu taču! Aiziet! Uz priekšu! Kādu mirkli ar lielu aizrautību triecies pretī savam mērķim, viņš klanīšanā pierimst un tagad groza galvu uz sāniem, lai redzētu, cik tālu ar tādu briesmīgu steigu jau ticis. Par skādi, tas viņam nes sliktu pārsteigumu: „Kā! Es vēl tikai te?!” Bet tas viņam dod jaunu dedzību, un ar galvas kustināšanu viņš atkal centīgs ņemas ātrāk tikt savam ceļam galā. Turpretī es stāvu krastā un smejos, haha, ir nu gan viens steidzīgs melnītis, šis pārgalvis!
Bet pretī mazajam, steidzīgajam melnim brauc lielais, baltais gulbis. Vai arī viņš dīdās un knosās un nav mierā ar savu ātrumu? Nē, viņš peld mierīgs un cēls, sabozis spārnus un galvu tur pavisam rāmu. Varbūt grib paturēt acīs savu braukšanas mērķi, tāpēc nevar ļauties grozīties, lai nenovirzītos no ceļa. Tāds viņš tur viens pats lepni slīd pa ezeru.
Tad gulbis, kādas iedomas trenkts, piepeši izpleš savus lielos spārnus un sāk tos ar visu spēku vēzēt. Putns grib celties gaisā, bet viņš ir tik liels un smags, ka viņam vajag krietnu gabalu ieskrējiena, iekams tiek vaļā no ezera. Pamazām viņš tomēr ceļas uz augšu un ar kāju pleznām sev mazliet piepalīdz, pliķēdams pa ezeru, itin kā gribēdams atsperties. Bet, kad viņš beidzot ticis tik tālu, ka kājas jau atrāvušās no ezera, gulbis atkal samazina augstumu, pleznas atkal skrien pa ūdeni pļek, pļek, pļek. Visbeidzot, viņš no jauna nolaižas un apmierinās, sabož spārnus kā pirmāk un peld pavisam rāms, jā, un nu viņš izskatās gaužām apmierināts ar savu mazo lidojumu. To es pēc dažām pazīmēm redzu putna augumā, un man atkal mazliet jāsmejas, tas tik ir viens gulbis, haha, viņš laikam rāda visu savu spēku! Un kas to var zināt, vai arī šai gadījumā niedrēs nav kāds, kam tas viss domāts, hehe.

30.5.10 19:17
Es viens pats sēdu ārā un lasu grāmatu. Tā ir interesanta grāmata, bet tikpat mani interesē mazās mušiņas, kas skraida grāmatas lappusēm pa virsu. Tās ir labas mušiņas, tās tikai piesēžas atpūsties vai pasildīties saulē, tad viņas lido prom, un vietā nāk atkal citas vai, apmetušas loku, atgriežas tās pašas. Dažreiz pa lappusi skrien divas vai pat trīs mušiņas uz reizi, lai gan parasti viņas izretinās plašāk, viena sēž man uz labās rokas, otra uz kājas vai kur citur, uz krēsla, teiksim. Es mušiņas labi apskatu un domāju, ka daba savā labvēlībā man ir pagādājusi mazus draudziņus. Aizkustināts es sajūtu stipru mīlestību, un varbūt to noģied arī mušiņa, uz ko es tobrīd skatos, tā paceļas spārnos, bet tūliņ atkal nosēžas – tagad uz manas kreisās rokas. Tur mušiņa uzsāk lielu pucēšanos, un man ir mazliet jāpasmaida. Vislabākajā noskaņojumā es atkal lasu grāmatu, un mazās mušiņas sildās saulē.

Jaunākus pukstus