Pieraksti
Pieraksti
- 31.7.11 21:04
- Tikko ienācis no āra, es stāvu tualetē un čurāju. Ieraugu, ka man pa krekla piedurkni rāpo skudra, un gribu to laist podā. Jau paceļu roku, bet pārdomāju un saku tai: "Ja tu nepisīsies, es tevi izglābšu." Es pačurāju, izeju uz balkona un nometu skudru no ceturtā stāva. Haha! Bet skudrām tas ir nieks. Tās krīt no kokiem katru dienu, pa vairākām reizēm. Skudrām tas patīk!
-
- 29.7.11 21:41
- Ir silta vasaras nakts, un es guļu savā gultā. Balkona durvis esmu atstājis līdz kājai vaļā - tad no āra pie manis nāk patīkams vēsums. Bet kopā ar atsvaidzinājumu istabā ienāk arī sienāži. Lai gan jau sen tumšs, tie čirpst varenā siseņu kopkorī un nedod man miera. Pamazām man viņi sāk apnikt, bet tad piepeši tie apklust, visi kā viens. Iestājas klusums - tik kluss, ka man ausīs džinkst. Kas tas bija? Kaut kas viņus apklusināja, un es minu, ka tas bija miegs. Jā, miegs viņus pieveica. Vai arī mani.
-
- 29.6.11 22:22
- Esmu pieguris no airēšanas un makšķerēšanas, tagad ļauju upes straumei un vējam nest mani mājās. Laivas priekšgals kā kompasa adata grozās te uz vienu, te uz otru pusi un meklē pareizo ceļu. Pats esmu ērti atlaidies laivas pakaļgalā un atpūtinu sevi. Laiks ir izcils - virs galvas plāna mākoņsega rada patīkamu pavēni, pūš viegls, silts vējiņš, kas smaržo pēc ūdensrozēm, un man ir milzums brīva laika to pabaudīt. Ir pusdienlaiks, bet zivju man nav.
-
- 8.5.11 14:50
- Apsmulējies puisītis stāv veikalā pie letes, mazs, knapi redz pāri. Viņš runā klusu, un pārdevējai jāliecas viņam pretim, lai ko sadzirdētu. – Ak, konfekti tu gribi? – pārdevēja atliecas un smaida. – Jā, konfektes mums ir. – Viņa parokas pa savām saldumu lādēm – Ahā! –, un noliek uz letes lielu, gardu konfekti, zēnam pie paša degungala. Zēna acis plešas – tik liela! Mājās viņam konfektes nedod, bet te – uz reizi vislielākā! Hmm. Bet vai tik liela konfekte vispār var būt īsta? Kā šaubīdamies puisēns lēni paņem to rokā un aptausta. Jā! Patiešām īsta! Un viņa mazajā rociņā konfekte izskatās nudien milzīga. Un tā var kļūt viņa! Viņš to varēs apēst, viens pats, kaut visu uz reizi! Kā nesaprazdams, no kuras pasaules nācis, viņš no otras saujas uz letes izber monētiņas. Maz to ir, grūti tās nākušas, bet viņš ar mieru dot tās visas, jā, viņš dos visas, konfekte ir tā vērta. Un apmierināts, gluži laimīgs viņš iet uz izeju, no konfektes acis nenolaizdams. Tavu laimi! Taču pārdevēja spiesta saukt zēnu atpakaļ: piedod, mīļo puisīt, bet naudiņas ir par maz. Klusums un sastingums. – Man ļoti žēl, taču konfekte būs jādod atpakaļ, naudiņas ir par maz. – Paiet kāds brīdis, kamēr puisēns saprot, ko no viņa grib. Tad lēna iešana pie letes, lēna konfektes nolikšana tur, augšā, nesasniedzamajos augstumos, lēna naudas saņemšana atpakaļ un lēns, lēns solis uz izeju. Laika man ir liku likām, es varu iejaukties, es varu iedot trūkstošo naudu, man ir, un tur taču noteikti iztrūkst tikai kāds nieks – cik tad tāda konfekte var maksāt!? Bet es klusēju. Man ir grūti – grūti klusēt, bet vēl grūtāk ir runāt. Piedod man, puisīt. Tu kautrējies nākt veikalā, tomēr pārvarēji sevi, biji stiprs un drosmīgs. Bet es ne.
-
- 9.4.11 20:04
- Mežmalā sēžu kokā un graužu sēkliņas. Priekšā man ir pļava, kur paskriet acīm, aiz tās – grants ceļš. Tur lēnām minas riteņbraucējs un nenojauš, ka es viņu redzu. Viņš cīnās ar vēju, tas stipri šņāc koku galotnēs virs manis un mežā aiz muguras. Par laimi, te lejā, kur sēžu es, vējš ienāk reti. Vispār, man te ir ļoti labi. Laiks ir skaidrs, un pievakares saule man labi tiek klāt. Mugura man atspiesta pret stumbru, sēžu es uz viena zara, kāja uzlikta uz otra, un, kaut arī ir mazliet pacieti, tomēr pietiekami ērti, kādu brīdi es te vēl pasēdēšu. Un, patiesību sakot, man šobrīd arī nav nekā labāka, ko darīt, tāpēc varu te kavēties vienā mierā. Tas man atgādina laikus, kad es vēl pīpēju zālīti. Arī tad es mēdzu laiskoties saulītē, tikai ne sēžot kokā. Nē, tolaik es devu priekšroku sēdēšanai krēslā. Kājas uzcēlu uz otra krēsla sev priekšā, pīpēju zālīti un sildījos saulītē. Gandrīz tāpat kā šobrīd, tikai kokā un zālītes vietā man ir saulespuķu sēkliņas. Bet savaņģo tās tieši tāpat kā zālīte. Es noēdu vienu sauju pēc otras un vienmēr tikai tveru kabatā pēc nākamās, pilnīgi nevaru apstāties. Un labi vien ir. Tepat, dažus kokus tālāk, man ir ieurbtas bērzu sulas, es gaidu, kad burkas nāks pilnas. Ja katra sulas pile ir viena apēsta sēkliņa, es pieēdīšos resns, iekams tas notiks, haha. Taču man ir labi, un es varu gaidīt. Uz ceļa tur pāri atkal ir riteņbraucējs, tas pats, kas iepriekš, tikai tagad viņš brauc pretējā virzienā. Arī šoreiz viņš brauc lēni, tā ka varbūt tas ir kaut kas cits, nevis vējš, kas viņu kavē, jo vismaz uz vienu pusi vajadzētu būt ceļavējam, tā es domāju. Bet ej nu sazini. Novēlu bracējam laimīgu ceļu un aizveru acis.
-