Pieraksti
Pieraksti
- 26.3.11 22:08
- Te ir peļķes, kas mazām tērcītēm tek uz ceļmalu, un dubļi. Iešana ir šļurīga un šļakstīga, toties te es redzu, ka sniegs kūst un pavasaris nāk. Sirds man priecājas, un es gribu šai notikumā būt klāt. Nu labi, es jau esmu klāt, es te stāvu un to visu redzu, bet es gribu būt tajā iekšā. Tāpēc es kāpju peļķē un jau atkusušajā, mīkstajā zemē ar papēdi izkasu grāvīšus, lai šai lietai pieliktu spēku. No peļķēm uz grāvi tekošās straumītes kļūt stiprākas, un nu man ir, ko redzēt. Es skatos turp, bet paskatos arī apkārt. Tepat ir vēl dažas peļķes, un ar mana papēža gādību tās pēc brīža satiekas ar savām kaimiņienēm. Tagad notecēt dabū arī ūdens, kam pirmīt izejas nebija, tā ka straumes kļūst arvien ātrākas, un nu jau mums iet pavisam jautri. Tiesa, šie ūdeņi būtu varējuši celties ar sauli, bet kurš tad grib gaidīt, kamēr tas notiks? Es ne. Laiks gan šodien ir skaidrs, un saule labi dara savu darbu, bet es tomēr gribu kaut ko darīt lietas labā, kaut vai nodarboties ar šādiem niekiem.
-
- 19.2.11 19:31
- Pagalmā melnbalts kaķis rāpjas sasalušā kupenā ielas malā un mīkstiem soļiem lavās uz krūmu pusi turpat līdzās. Lai mani un visus maldinātu, kaķis izliekas aizņemts ar sniega apostīšanu un skata pēc to arī mazuliet pakašņā. Tomēr zvirbuļi krūmā ir modri un visu redz, drošs paliek drošs, viņi pārceļas uz augstākiem zariem. Kaķis paceļ galvu un, īsā mirklī aplēsis savas izredzes, skaļi pūš caur zobiem: „Pfff! Ko jūs ākstaties! Mani taču interesē tikai rotaļas sniegā!” Un uzskatāmības labad viņš atstāj kupenu sevišķi draiskā lēcienā, sniegi vien paput. Nē, zvirbuļi viņam ir vienaldzīgi, kaķis iet savu ceļu.
-
- 13.2.11 20:01
- Mājās man paliek garlaicīgi, un es izeju pastaigāties. Ir vēls un auksts, bet tas vienalga, man ir ātras kājas, sniegs gurst zem maniem soļiem. Kaut kur noklaudz kāpņutelpas durvis, cilvēku ārā nav, esmu vienīgais gājējs. Dzīvokļu logi spīd dzelteni, zaļi un sarkani, tie šķiet silti un mājīgi. Varbūt tieši tāpēc te, ārā, esmu tikai es viens, citiem ir labi mājās. Nu, gandrīz viens – tur brauc kāda mašīna. Policijas mašīna. Tā tuvojas, un man liekas, ka brauc tieši pie manis. Tūliņ mašīna apstāsies man blakus, sānu logs nolaidīsies un policista seja man bargi vaicās: „Kāpēc tu te staigā?” Bargi tāpēc, ka tas taču ļoti aizdomīgi – ka es te viens pats, kad pārējie jau sen pa mājām. Pa dienu spīdēja saule, bija jauks laiks, un cilvēki labprāt gāja kājām, slēpēm, suņiem, bērniem, veselas ģimenes bija izgājušas ārā priecāties par skaisto dienu. Bet tagad, tumšā, aukstā vakarā, - ko es te viens pats daru? Svētdienas vakarā, kad visi kārtīgi cilvēki mājās dzer siltus dzeramos un tā tālāk? Jā, te policistam tiešām ir pamats aizdomām, un es ar to esmu mierā. Tomēr man ir arī savs aizbildinājums. Uz ielām ir piebraukts sniegs, un kājās man ir gumijnieki, tie te labi slīd. Ja nu viņi tiešām grib zināt – es slidinos. Un tas ir arī tiesa, man patīk paslidināties, skatieties paši, tīri labi sanāk. Vakarā, kad visi citi pa mājām un mašīnas vairs nebraukā, tad uz ielām ir visdrošākā slidināšanās. Patiesībā esmu apzinīgs cilvēks, tā tas ir, un varbūt tieši tāpēc policijas mašīna ar visiem bargajiem jautājumiem brauc man garām. Nu, tad laimīgu ceļu!
-
- 28.1.11 10:11
- Pa sniegā iemītu taciņu pār pļavu raitā solī iet jauna sieviete. Viņai pa pēdām tipina mazs sunītis. Taciņa ir šaura, tāpēc jauniete ir spiesta apstāties un pakāpties pussprīdi sāņus. "Nu, ej garām." Sunītis tagad tipina pirmais, jaunava - aiz viņa, kamēr abi nonāk līdz platam kājceliņam. Tagad sunītis var tikt saimniecei garām, kad vien sagribas. Un sagribas tūliņ, viņš apstājas pie kupenas celiņa malā un kāri ostās. Jauniete tikmēr paiet garām un turpina iet. Sunītis mēģina sekot, bet aiz vienas smaržīgas kupenas nāk otra, un tad vēl un vēl. Pārāk daudz smaržu, un sunītim tās visas jāapošņā. Jauniete ir spiesta apstāties un gaidīt uz suni. "Nāc taču!" Sunītis klausa un ātri tipina pie pavēlnieces, bet te viņa degunu vai aci ķer kas aizdomīgs, un viņš no jauna stājas izpētīt kādu kupenu. Jaunava vēl daudzreiz ir spiesta apstāties un uzmudināt savu sunīti, taču gājiens jau kļuvis aplam lēns.
-
- 18.1.11 00:03
- Kupenai saanaa es ar laapstu caurduru seersnu un kopaa ar sniegu metu saanis. Es straadaaju ar laapstu, un pamazaam te top ala, maza, bet mana. Cik ar laapstu no ieejas varu aizsniegt, tik dzilju es vinju taisu. Jumts tai ir ledus garoza jeb taa pati seersna, bet griida ir peernais zaaliens, liidz kuram esmu aizracies. Zeme izraadaas aizvien pavisam miiksta, zem sniega sals tai laikam netiek klaat. Rokot shur tur esmu zaalienu ar laapstu ieskrambaajis, tur tagad redzama svaiga melnzeme, un es juutu, kaa taa saak smarzhot. Aah, cik briinishkjiiga ir shii smarzha! Ziemaa, kad viss sasalis un smarzhu ir maz, to var lieliski noveerteet. Lai tas man izdotos pavisam labi, es guljus ielienu savaa shaurajaa sniega alaa, kas pilna zemes dvesmas. Es aiztaisu acis un elpoju dzilji. Shii smarzha man kaut ko atgaadina.
-