Pieraksti
Pieraksti
- 20.12.10 23:40
- Manu putnu barotavu uz lodžijas sāk pārņemt zvirbuļi. Sākumā viņi nāk bailīgi, snaiksta kaklu, lai labāk redzētu, vai te ir droši, vai te ir labi. Tais brīžos zvirbuļi izskatās piemīlīgi un pieklājīgi, sirds man vienmēr priecājas par tādu jauku skatu. Tomēr vienlaicīgi man prātā ainojas citi zvirbuļi, Rīgas zvirbuļi, noplukuši un uzbāzīgi – skrandaiņi, kas nāk diedelēt pēc maizītes tavā rokā, un tādus briesmoņus aiz sava loga es negribu it nemaz. Tiem, kas tur uzdarbojas šobrīd, ar kažoku gan viss kārtībā, bet labāk tomēr ne. Vienu vai divus vēl varētu pieļaut, taču zvirbuļi mēdz pulcēties baros, un es negribu, ka manu barotavu apsēž viss viņu lielais lērums. Vispirms aizdzīs manas mazās zīlītes, tad pieķēzīs man te visu – jo zvirbuļi ir sušķi –, un, visbeidzot, nāks ar savu čiepstēšanu, miera man vairs nebūs! Nu nē, zvirbulis ir pārāk šaubīgs, drošs paliek drošs, es viņu dzenu prom. Parasti es pieklauvēju pie loga, dažreiz ar to pietiek, citreiz ne. Gadās, ka viņi nebēg pat tad, ja veru aizkaru un ar dusmīgiem acu zibšņiem lieku pavisam skaidri saprast, ka tā kā būtu laiks vislielākajās izbailēs mesties prom, ja! Taču zvirbuļi bieži paliek barotavā vai tās tuvumā un tikai, kā parasti, staipa kaklus, lai labāk redzētu – acīmredzot to, ka mani draudi nav ņemami nopietni. Savā lielā pārdrošībā viņi mani novērtē par nekaitīgu, taču te man ir kas padomā. Klēpī man snauž kaķis, ko es tagad ņemu aiz padusēm un ceļu no miega – no klēpja arī –, jo nupat viņš man ir vajadzīgs. Strauji atņēmis nost aizkarus, es grūžu viņu pie loga un caur stiklu saku uz zvirbuļiem: „Rāā!” Haha! Vispār, tīģerlauvas rēciens bija jādara kaķim pašam, bet viņš man vēl pārāk miegains. Laikam jau arī zvirbuļi to mana, viņi atkal staipa galvas, bet prom nebēg vis. Mirkli pabrīnījušies, viņi atsāk saimniekot pa manu barotavu un vairs neliekas traucēties. Haha, ir nu gan viņiem dūša! Toties man par to tagad ir jautrs prāts, un gan jau es vēl ko izdomāšu.
-
- 4.12.10 20:38
- Piepeši es grāvī ieraugu stāvam lielu putnu. Šķiet, tā ir dzērve – pelēka, garu knābi. Bet ko šeit ziemā dara dzērve? Grāvī ir sekls, un straumē ūdens nav aizsalis, tur viņa vidū stāv, aukstumā sarāvusies un skumja. Varbūt viņa cer uz vardēm, bet īsti nelaimējas, ziemā varžu nav. Un laikam šai grāvī nav arī zivju, dzērve izskatās stipri noliesējusi. Un kur palikusi kuplā aste? Šādā bēdīgā izskatā man grūti viņā pazīt dzērvi. Viņa izskatās savāda, un es gribu apskatīties tuvāk, kas tur ar šo putnu īsti ir. Es lēnām eju klāt un gaidu, ka viņš tūliņ laidīsies prom, tomēr paliek stāvam un ļauj man tuvoties. Nu es esmu pienācis tik daudz, ka varu skaidri skatīt dzērves dzelteno aci, ar ko tā mani uzmana. Lai arī ķermenis viņai ir stipri panīcis, acs liekas moža un vērīga, un es brīnos par šo pretstatu. Pa tam dzērve beidzot ir saņēmusi spēkus un tagad ceļas spārnos. Taču lielie spārni izskatās smagi, arī ledus ap dzērves kājām velk uz leju, šis lidojums ir īss. Mazu gabalu tālāk viņa nolaižas sniegotā pļavā un atkal stāv kā bija stāvējusi – aiz aukstuma galvu ierāvusi, pavisam rāma un ļoti skumja, atkal kaut ko gaida. Joprojām vardes? Varbūt pavasari? Es nezinu, bet mani jau nu ne. Man dzērves ir žēl, es redzu, ka viņai klājas grūti, taču te es neko nevaru darīt. Es eju prom.
-
- 15.11.10 23:35
- Laiks šodien nav mīlīgs. Zem gumpīšiem žļurkst dubļi, ceļš ir slapjš un peļķains. Gumpīši man ir par lielu, tie krīt no kājas, un vilnas zeķu man nav. Arī cepures man nav. Toties ir cimdi. Ar vienu roku es turu aizsegtu ausi, jo pūš auksts vējš un saldē. No aukstuma mazliet drebu, bet tas man par labu, es gribu būt stiprs. Pieskatu soli un atvairu steigu, es pastaigājos. Un es šeit neesmu viens. Pāri ceļam tikpat nesteidzīgā solī rāpo liels, melns vabulis. Vai arī tas no aukstuma, viņa lēnums. Neskaitot atsevišķus gliemjus, šis ir vienīgais kukainis, ko es šodien sastopu, turklāt tik liels un skaists, īsts atradums. Bet šausmīgi gauss. Kamēr tur stāvu, pa ceļu tuvojas mašīnas, un es redzu, ka vabulim tās ir briesmas. Viņam vēl labs gabals ceļa platuma, ko šķērsot, viņš atrodas tieši pa ritenim. Es pasperu soli nost no ceļa vidus, tomēr palieku vabulim tuvumā, lai mašīnas, braucot apkārt man, apbrauktu arī viņu, ceļš ir plats gana, pietiks vietas mums visiem. Mani gan var aizsniegt dubļi, mašīnām iebraucot peļķēs, kuru te ir daudz, taču es ticu, ka vadītāji būs uzmanīgi, tāpēc esmu drosmīgs. Un mana drosmība attaisnojas. Mašīnas pabrauc mums garām un nevienam nenodara nekādu postu, lai arī vienas mašīnas riteņi aizgāja tikai sprīdi no vabuļa. Bet viņam laikam viss vienalga, viņš turpina savu lēnu gājienu uz ceļmalas zāli. Drošs paliek drošs, es vabuli paceļu un pārnesu līdz zālei. Bet nu gan labi ātri meklē siltu māju un taisies uz ziemas guļu! Ir jau arī pēdējais laiks, auksts un vēls jau arī, vakars klāt.
-
- 19.10.10 04:10
- Kamēr tualetē atleju ūdeni, man priekšā no griestiem nolaižas zirneklis, un – ko? zirneklis? manā mājā nav vietas zirnekļiem! Pārtveru pavedienu, kurā tas karājas, un ievirzu viņu podā. Piedod, draudziņ, neko darīt, esi nokļuvis aplamā vietā, tomēr nenokar degunu, varbūt vēl tiksi cauri sveikā, – es nolaižu podā ūdeni –, varbūt aizpeldēsi uz laimīgo zemi, un viss būs labi. Zirneklis, cieši pierāvis garās kājas, virpuļo pa podu, un mēs abi gaidām, kas no tā iznāks. Bet ūdens pārtrauc peldēt, un zirneklis joprojām tepat. Ha! Esi gan tu viens laimīgs zirnekļa bērns! Es noplēšu tualetes papīra lapiņu un uzmānu zirnekli tur virsū, tas kustas gluži kā jauns. Nonesu viņu līdz lodžijai un izpurinu, prieks man un tam – es taču tev teicu, ka viss vēl var beigties labi!
-
- 10.10.10 19:28
- Ko es te, mežā, daru? Skatos mazās eglītes, te to ir daudz. Bet arī alkšņu ir pa pilnam, vēl vairāk nekā eglīšu – visās pusēs, viens blakus otram, un pa starpām eglītes. Daudzi alkšņi sazin kāpēc ir nokaltuši. Galotnes tiem vējš jau aplauzis, un pāri palikuši tikai zemē iesprausti mieti, cits garāks par mani, cits īsāks. Jau nolūzušie koki zem manām kājām lūst un skaļi krakšķ, bet vienu, kas vēl stāv, es nolaužu pats. Tagad man rokā ir nūja, un kaut kas man ar viņu ir jādara. Es drusku atvēzējos un situ pa citu nokaltušu alksni. Ar blīkšķi pārlūst abi, viens pat vairākās daļās. Tas nu gan bija viegli! Es izmēģinu vēl, vai tiešām tie tik lēti lūst. Tā izrādās patiesība, un nu man ir atklājums, kas prasās uz izmantošanu. Es nolaužu un sadauzu jaunu alkšņa mietu, tad citu, tad vēl. Iesākumā darbojos piesardzīgi, jo lauskas šķīst grūti paredzamos virzienos, bet pamazām iemanos un kļūstu drošāks. Tagad alkšņi plīst viens pēc otra un sprāgst gabalu gabalos, brīkš brākš, un mežā no manis ceļas šausmīgs tracis. Taču pa šo laiku man ir atnākusi sajūta: nevis alksnis viegli plīst, bet patiesībā man ir stipras rokas, tur tā sāls, tāpēc savā lielā varenībā par briesmīgo troksni varu daudz nebēdāt. Ja kādam te kas nepatīk, lai panāk priekšā, gan tikšu galā! Taču neviens neuzrodas, un es metu mieru.
-