Pieraksti
Pieraksti
- 30.9.10 17:58
- Noguris no sēdēšanas istabā, es esmu izgājis tepat pa pilsētas nomali pastaigāties. Šejienes ainava man patīk maz, tāpēc es elpoju gaisu un skatos sev zem kājām. Uz asfaltētās ietves ieraugu slieku un – ko tā te dara? Tā lokās, kaut ko mēģina, varbūt tikt pāri uz pretējo pusi, viss var būt, bet – kāda man tur daļa? Tomēr es slieku paceļu un ielieku zālē turpat blakus. Tad izslejos visā augumā un pieņemu bardzīgu izskatu. Tikpat bardzīgā balsī es uz to slieku saku tā: „Papis no ceļa!” Bet tūliņ es nomierinos, un nu tas ir garām. Es atkal varu droši likt soli, un mans garastāvoklis ir uz to labāko, es pat smejos, haha, esmu gan es viens.
-
- 17.9.10 16:58
- Uz gaiši brūnā ceļa melnā čūska labi redzama, tas ir zalktis. Viņš stāv uz vietas un kaut ko gaida, bet es tikmēr no ceļmalas krūma nolaužu vicu un nošķinu lapas, tad dodos pie rāpuļa iepazīties. Vai varbūt čūska nemaz nav rāpulis, kā es viņu tikko nosaucu, bet gan līdējs, tas ir, ložņa? Nu, to lai izšķir zinātāji, es tur maz ko saprotu, ar čūskām man bijis maz darīšanu. Tik vien zinu, ka zalkši nav indīgi un, kā vēl esmu dzirdējis, pat lāga nekožot. Tomēr aiz piesardzības es palieku no viņa pa gabaliņu un pietupjos attālumā, kur varu aizsniegt ar savu stibu. Ar zara galiņu es viegli pieskaros pie zalkša melnās muguras, bet viņš, tāpat kā iepriekš, guļ pavisam rāms. Tas mani iedrošina, un es pienāku pussoli tuvāk. Nu es zalkti varu apskatīt pavisam labi, un, kad esmu viņu noskatījis no augšas, es mazliet paceļu astesgalu, sak, varbūt redzēšu, no kurienes viņš dēj olas. Tas man liekas brīnišķīgs joks, un es smejos, haha, tomēr asti atkal sakārtoju, lai ir taisna, kā bija sākumā. Bet zalktis mani stipri pārprot un sāk šņākt. Es zinu, ka čūskas mēdz šņākt, bet šī laikam ir pirmā reize, kad es to dzirdu dzīvē. No vienas puses, šāda jauna pieredze mani iepriecina, bet, no otras, arī drusku sadusmo, jo šņācējs ir tikai zalktis, ne viņam inde, ne kas. Viņš pat nekož! Un tomēr zalktis dūšīgi šņāc man virsū un pat sāk slieties stāvus kā kobra vai kas cits bez mēra draudīgs. Šis niekkalbis! Vai viņš tiešām uzskata mani par muļķi?! Zalkša tukšie draudi man liekas liela nekaunība, ko viņš pret mani atļaujas, un tas man ķeras pie sirds, pikts es ceļos kājās. To pašu brīdi arī čūska sāk kustēt, tā veikli iešļūc ceļmalas garajā zālē un taisās prom. Aizvainots es noskatos, kā viņa attālinās, un savā dusmībā vēl uzsaucu nopakaļ: „Nu tad ej ar!” Gribu arī piecirst ar kāju pie zemes, bet to es pataupu citai reizei.
-
- 7.9.10 09:34
- Esmu apstājies mazas, rāmas upītes krastā. Saule spīd man no muguras, un mana ēna guļ pār upīti, gandrīz aizsniegdama pretējo krastu. Es paceļu roku, un ūdenī tūdaļ seko liela rosība. Tur ir daudz mazo zivtiņu, kas laikam domā, ka rokas ēnu met haizivs vai, mazākais, līdaka, no kā jātaisās, ka tiek. Ūdens virsmā paliek zivtiņu atstātas sliedes, kas pašķīst no manas rokas ēnas. Izstieptu paceļu otru roku, un ūdens atkal dzirksteļo. Abas rokas ceļu virs galvas, un, kur pār upīti slīd abu roku ēna, tur zivtiņas bēgdamas kuļ ūdeni. Tas mani uzjautrina. Es nolaižu abas rokas sev priekšā, kur tās paslēpjas aiz mana ķermeņa ēnas, un upītē iestājas miers. Tad ar ašu kustību es rokas izplešu uz sāniem, un zivtiņas abās pusēs pajūk. Haha. Rokas nolaižu, tad pamazām ceļu gar sāniem, pāri galvai, lēns briesmu vilnis iet pār mazo upīti, un ūdens viegli virmo. Rokas nolaižu strauji, un zivtiņas sprūk kur kurā. Haha. Vēzējos tā un šitā un iztrenkāju zivtiņas arvien ar kādu jaunu paņēmienu, jā, es pat paskrienu gar krastu, un mana ķermeņa ēnas gājiens pār ūpīti ir patiešām draudīgs, sevišķi kopā ar roku vicināšanu. Pēc laiciņa man šīs izdarības tomēr apnīk, un es palieku mierā. Patiesībā es mazliet sakaunos. Upītes tai krastā aiz pļaviņas esmu piepeši ieraudzījis vairākas dzīvojamās mājas, logu lielās acis skatās man tieši virsū.
-
- 31.8.10 21:59
- Uz zemes ceļa ieraugu beigtu slieku, jau mazliet apkaltušu un kaudzīti ar skudrām tai virsū un apkārt. Tās ir lielās sarkani melnās skudras, no kurām bērnībā es mīzu pa gabalu, jo dažas mani bija sakodušas. Bet tagad man ir drosme pietupties un apskatīties šīs te pašas mazās mežones tuvplānā. Daļa skudru iemetušās beigtajai sliekai kuprī, pārējās skraida apkārt un izskatās satrauktas. Varbūt ir radušies sarežģījumi ar medījuma nogādāšanu pūznī lielajai skudru mātei, grūti spriest, bet par to man arī maza daļa. Mani vairāk saista pašas skudras. Es tuvinu rādītājpirkstu skudrām un gribu viņām laipni piebikstīt pie pakaļpuses. Otrā galā skudrām ir lieli zobi, no kā man mazliet bail. Tomēr arī pie nekaitīgā gala man neizdodas piedurt, jo, tiklīdz mans pirksts tuvojas, skudras apmetas otrādi, ceļas pakaļkājās un sparīgi vicina priekškājas: „Ē, kas tie par jokiem!” – vai: „O! Padod tik šurp!” – ej nu sazini. Pavirzu pirkstu citai skudrai, tā uzvedas tāpat. Mazu sprīdi virs skudrām kustinu pirkstu pāri visam baram, un visas, kas patrāpās tam apakšā, kā zem magnēta ceļas pakaļkājās un stāv uz divām. Haha, tas mani izjautrina, es viņas mazliet padancinu. Labā noskaņā es reiz tomēr ļauju kādai skudrai pieķerties pie mana magnētiskā pirksta. Tā paošņājas ap pirkstgalu, uzrāpjas mazliet augstāk, atkal ostās. Ja labi ieskatos, varu redzēt viņas žokļus, tie izskatās draudīgi, tomēr kost nekož. Nolieku skudru zemē un ļauju uzkāpt citai, bet arī tā ir tikai ziņkārīga, nekož un indīgas vielas neizlaiž. Tas man patīk, varbūt kādreiz mēs, seni naidnieki, vēl noslēgsim draudzību.
-
- 23.8.10 15:35
- Pastaigājos pa mežmalu un sakaltušā rudzupuķē vai tamlīdzīgi atrodu uzrāpušos divus gliemežus. Tie ir lielie vīngliemeži, un es pietupjos, lai ar savām acīm tiktu tiem abiem tuvāk. Tur es pirmo reizi mūžā ieraugu gliemeža muti, par ko man uznāk smiekli. Tas ir gaļīgs caurums zem gliemeža galvas, pietiekami liels, lai ar savām glumām gliemja lūpām pilnībā aptvertu auga sakaltušo stublāju. Viņi apzīžļā to no vienas puses, no otras puses, atkal no pirmās, vēl kaut kā citādi. To viņi dara tik sirsnīgi, ka man liekas, es šai zelēšanā pat saklausu čāpstināšanu, haha. Tas mani noved pie domas par veci, kas ar savu bezzobainu muti neatlaidīgi cenšas iešmakstināt vēderā sausiņu ar rozīnēm. Haha, es skatos uz abiem dūšīgajiem sūkātājiem un smejos, līdz man apnīk. Pēc tam es eju tālāk, un cits vīngliemezis mani piesaista ar savu ceļojumu pāri peļķei. Tas ir lēns, bet drosmīgs gājiens. Ūdens viņam jau smeļas degunā, taču viņš varonīgi lien uz priekšu. Šis gliemezis ir brašulis, kas iespītē briesmām, to es skaidri redzu. Brašulis, patiesi, tomēr, jāteic, stipri lēnīgs, varbūt ļoti apdomīgs, kas to lai zina. Bet man pietrūkst pacietības noskatīties līdz galam un noskaidrot.
-