the pillow book. 1.
Posted on 2008.09.22 at 18:37
Peter Greenaway.
Atkal jau man par viņu atgādināja tas vīrietis piektdienas vakarā, pirms Gravas,
-izskatīdamies pēc kārtīga ofisa ierēdņa,kas viņš bez šaubām arī bija, svītrainā , iestīvinātā kreklā un precīzā uzvalkā (kaut gan pēc tam, filmām pa vidu aizraujoties ar ekrānu es sajutu viņa smaržas, un no tā brīža skatīšanās mazliet,bet tomēr nojuka),(pie kam sarunas filmas laikā vismaz bija kaut kādas,un es laikam pēdējo reizi mūžā beidzot apņēmos nodefinēties kas tad es īsti esmu,jo saģērbusies un aizlaidusies uz kīno biju absolūti kaut kādā ne tad hipijīgāa, ne pancīgā, ne gleznieciskā, nu,vispār nekādā īpašā vienotā stilā,kas varētu būt atbilstošs dažus gadus senajai mākslas skolas atmosfērai, bet ne pieaugušai sievietei,kura galu galā sāk svu nosacīti nopietno dzīvi, un kedu vietā uzvilkt smukus zābaciņus neapdraud dzīvību un tā joprojām...ehh, bet ne par to..),
bet,turpinot sākotnējo -tieši tā vīrieša dēļ kurš, nesākoties seansam, apjautājās par pāris ar kino saistītām lietām,Arsenālu, Baltijas Pērli, pie reizes minot Grīnveju kā piemēru, kuru skatīties viņš neieteiktu, kaut kāds slimīgs un vēl kaut kas tādā stilā..protams, šo apgalvojumu izsakot ar tādu kā jautājuma izteiksmi, sak - ko es par to domāju,
nu un tad, kad es, ātrumā nezinādama ko tādu pareizu atbildēt ( jo ne jau visi piedzimst ar zināšanām konivēsturē jau no bērnības, un, nolādēts, kaut arī es biju dzirdējusi Grīnveju, taču aptvērusi, ka kīno ir mana jaunā apsēstība salīdzinoši nesen, un pa šo laiku nemaz nebūtu bijis iespējams izstudēt visus atzīstamos māksliniekus, lasīt režisorus, kurus pa daļai no Freiberga lekcijām, pa daļai no apkārtējās pasaules norisēm, esmu izpratusi kā ievērojamus un nepieciešamus atpazīt,)
nolēmu,
vairs nekad nenokļūt situācijā, kad uz līdzīgu jautājumu man būtu jāatbild ar tādu pašu nepārliecinošu...emmm,nu kā to ņem..
un ne jau svešu jautājumu, bet gan pati savu interešu dēļ,
pirmais, ko atgriezusies mājās izdarīju, lai gan nopietnai filmu skatīšanai, protams, tas ir pēdējais mēsls, un tomēr nenocietos, un ielīdu youtube, šodien beidzos salipinot gabalu pa gabaliņam, THE PILLOW BOOK,
un tiešām aptverot,
ka šī filma ir lielas diskusijas vērta,
un, iemtot acis arī pāris citos Grīnveja darbos,
- nepavisam ne slimīgi, ļoti ekscentriski, bet tomēr ne bezjēdzīgi, un ahh,
es arvien ciešāk un ciešāk sāku pieķerties domai, ka kīno ir augstākā mākslas forma.
O, kaut arī Ewan Mcgregor kailums - es melotu,ja teiktu, ka tas nesakoncentrē uzmanību uz savu pastāvēšanu,
bet pirmkārt..viss šis , šis.. dvēseles ciešanas un kaut kas augstāks, ko nemaz nevar aptvert vienkāršos faktos - kails,apģērbts, mīlējas, nemīlējas, cik muļķīgi nodalīt kategorijas, kad patiesībā viss ir cieši sasaistīts, un ir ļoti neapdomīgi lietas sākt šķirot,..ak, to taču nevar nošķirot, un to raksta gan Vēdās,gan BĪbelē, ka viss ir viens...protams, bija savādi vērot kā svēti vārdi, tēvreize, tiek rakstīta uz kaila ķermeņa, starp krūtsgaliem iespiežot evil n visu pārējo,
bet skaņas celiņš, un brīdis, kad tā meitene atrada Žeromu mirušu, patiesībā, brīdis,kad palieks skaidrs, ka tās ir pilnīgi izmisuša cilvēka nāves skaņas, viņa pēdējie brīži, lai cik ekshibicionistiski nešķistu, viss šis..sajukums,
un šīs filmas tēma, ak, tā taču nav pat vēl iesākta,kaut arī esmu pierakstījusi jau labu gabaliņu..cilvēks un viņa kaislība, kas reizē ir nešķīsta bet arī tīra..i need writing...don't ask me why, kaut kas tāds, kas ir asinīs, un tu pats nesaproti, ko tas ar tevi dara, bet tas pastāv, kaislība..
mūzika, kas , manuprāt, ir ģeniālākā mūzika kāda jebkādā filmā ir dzirdēta - kā paralēla valoda, tik ārprātīgi tieša, precīza, un tā noskaņa, kādu es līdz šai dienai nemaz nezināju,ka tāda pastāv, īpaši abos motīvos,kas skanēja franču valodā, un visa filma - kā pāris gari,gari skaņdarbi..tik..poētiski..personiski..ju
..tas viss liek aptvert tikai savu niecību, un ,vēlreiz,ka Grīnveja vārds ne velti tiek bieži cilāts un pieminēts, un notiekti, viņš ir tālākas uzmanības vērts,un,iespējams, kā tests, lai noteiktu, cik kāds ir spējīgs pārkāpt sabiedrības diktātam..
1. tāpēc,ka es droši vien uzrakstīšu vēl,
es būšu spiesta,tāpat kā viņa...i need writing..i...tikai tāpēc, ka atrodot filmu labā kvalitātē, noskatoties to vēlreiz, citā noskaņojumā, iespējams, ne sasalušā dzīvoklī, ne pusslimā sajūtā galvā,..pafff, es negribu rakstīt par kaut ko tādu. negribu negribu atgriezties realitātē!
Atkal jau man par viņu atgādināja tas vīrietis piektdienas vakarā, pirms Gravas,
-izskatīdamies pēc kārtīga ofisa ierēdņa,kas viņš bez šaubām arī bija, svītrainā , iestīvinātā kreklā un precīzā uzvalkā (kaut gan pēc tam, filmām pa vidu aizraujoties ar ekrānu es sajutu viņa smaržas, un no tā brīža skatīšanās mazliet,bet tomēr nojuka),(pie kam sarunas filmas laikā vismaz bija kaut kādas,un es laikam pēdējo reizi mūžā beidzot apņēmos nodefinēties kas tad es īsti esmu,jo saģērbusies un aizlaidusies uz kīno biju absolūti kaut kādā ne tad hipijīgāa, ne pancīgā, ne gleznieciskā, nu,vispār nekādā īpašā vienotā stilā,kas varētu būt atbilstošs dažus gadus senajai mākslas skolas atmosfērai, bet ne pieaugušai sievietei,kura galu galā sāk svu nosacīti nopietno dzīvi, un kedu vietā uzvilkt smukus zābaciņus neapdraud dzīvību un tā joprojām...ehh, bet ne par to..),
bet,turpinot sākotnējo -tieši tā vīrieša dēļ kurš, nesākoties seansam, apjautājās par pāris ar kino saistītām lietām,Arsenālu, Baltijas Pērli, pie reizes minot Grīnveju kā piemēru, kuru skatīties viņš neieteiktu, kaut kāds slimīgs un vēl kaut kas tādā stilā..protams, šo apgalvojumu izsakot ar tādu kā jautājuma izteiksmi, sak - ko es par to domāju,
nu un tad, kad es, ātrumā nezinādama ko tādu pareizu atbildēt ( jo ne jau visi piedzimst ar zināšanām konivēsturē jau no bērnības, un, nolādēts, kaut arī es biju dzirdējusi Grīnveju, taču aptvērusi, ka kīno ir mana jaunā apsēstība salīdzinoši nesen, un pa šo laiku nemaz nebūtu bijis iespējams izstudēt visus atzīstamos māksliniekus, lasīt režisorus, kurus pa daļai no Freiberga lekcijām, pa daļai no apkārtējās pasaules norisēm, esmu izpratusi kā ievērojamus un nepieciešamus atpazīt,)
nolēmu,
vairs nekad nenokļūt situācijā, kad uz līdzīgu jautājumu man būtu jāatbild ar tādu pašu nepārliecinošu...emmm,nu kā to ņem..
un ne jau svešu jautājumu, bet gan pati savu interešu dēļ,
pirmais, ko atgriezusies mājās izdarīju, lai gan nopietnai filmu skatīšanai, protams, tas ir pēdējais mēsls, un tomēr nenocietos, un ielīdu youtube, šodien beidzos salipinot gabalu pa gabaliņam, THE PILLOW BOOK,
un tiešām aptverot,
ka šī filma ir lielas diskusijas vērta,
un, iemtot acis arī pāris citos Grīnveja darbos,
- nepavisam ne slimīgi, ļoti ekscentriski, bet tomēr ne bezjēdzīgi, un ahh,
es arvien ciešāk un ciešāk sāku pieķerties domai, ka kīno ir augstākā mākslas forma.
O, kaut arī Ewan Mcgregor kailums - es melotu,ja teiktu, ka tas nesakoncentrē uzmanību uz savu pastāvēšanu,
bet pirmkārt..viss šis , šis.. dvēseles ciešanas un kaut kas augstāks, ko nemaz nevar aptvert vienkāršos faktos - kails,apģērbts, mīlējas, nemīlējas, cik muļķīgi nodalīt kategorijas, kad patiesībā viss ir cieši sasaistīts, un ir ļoti neapdomīgi lietas sākt šķirot,..ak, to taču nevar nošķirot, un to raksta gan Vēdās,gan BĪbelē, ka viss ir viens...protams, bija savādi vērot kā svēti vārdi, tēvreize, tiek rakstīta uz kaila ķermeņa, starp krūtsgaliem iespiežot evil n visu pārējo,
bet skaņas celiņš, un brīdis, kad tā meitene atrada Žeromu mirušu, patiesībā, brīdis,kad palieks skaidrs, ka tās ir pilnīgi izmisuša cilvēka nāves skaņas, viņa pēdējie brīži, lai cik ekshibicionistiski nešķistu, viss šis..sajukums,
un šīs filmas tēma, ak, tā taču nav pat vēl iesākta,kaut arī esmu pierakstījusi jau labu gabaliņu..cilvēks un viņa kaislība, kas reizē ir nešķīsta bet arī tīra..i need writing...don't ask me why, kaut kas tāds, kas ir asinīs, un tu pats nesaproti, ko tas ar tevi dara, bet tas pastāv, kaislība..
mūzika, kas , manuprāt, ir ģeniālākā mūzika kāda jebkādā filmā ir dzirdēta - kā paralēla valoda, tik ārprātīgi tieša, precīza, un tā noskaņa, kādu es līdz šai dienai nemaz nezināju,ka tāda pastāv, īpaši abos motīvos,kas skanēja franču valodā, un visa filma - kā pāris gari,gari skaņdarbi..tik..poētiski..personiski..ju
..tas viss liek aptvert tikai savu niecību, un ,vēlreiz,ka Grīnveja vārds ne velti tiek bieži cilāts un pieminēts, un notiekti, viņš ir tālākas uzmanības vērts,un,iespējams, kā tests, lai noteiktu, cik kāds ir spējīgs pārkāpt sabiedrības diktātam..
1. tāpēc,ka es droši vien uzrakstīšu vēl,
es būšu spiesta,tāpat kā viņa...i need writing..i...tikai tāpēc, ka atrodot filmu labā kvalitātē, noskatoties to vēlreiz, citā noskaņojumā, iespējams, ne sasalušā dzīvoklī, ne pusslimā sajūtā galvā,..pafff, es negribu rakstīt par kaut ko tādu. negribu negribu atgriezties realitātē!