Tas, protams, ir mūžīgais jautājums – kādam jābūt labam operatoram? Vai jāspēj visu laiku filmēt vienā stilā, lai viņu vienmēr var atpazīt jau pēc dažiem kadriem, vai jābūt universālajam kareivim… Es domāju, ir jāvar uzfilmēt jebkurā stilā. Ar vienu režisoru tā, ar citu – šitā.

Iedomājies, tu parasti ej un pērc šokolādi lielveikalā, bet, lai dabūtu to īpašo rūgtumu, tev, piemēram, būtu jāpērk tā tāfelīte no kāda vīra Saldū… Nu, saproti!

 Vienīgais, par ko viņa tēvs varēja īgņoties, bija vecā samta kārbiņa, kas nekam nederēja, bet kuru mazā Īda tik ļoti glabāja. Viņa ielika tajā uzpirksteni, šķēres, mazu dziesmu grāmatiņu, ko bija dabūjusi svētdienas skolā, skaistu zilganu stikla gabaliņu un savu sarkano matu lenti. Kad Īda pirmoreiz atvēra kārbiņu, tajā bija vecu vēstuļu sainītis, kuru meitene tūliņ nometa uz grīdas. Bet tai sestdienas vakarā Emīls, ticis ārā no galdnieka skabūža un ienācis virtuvē, ieraudzīja stūrī nomesto vēstuļu sainīti un pacēla to. Emīls parādīja sainīti Alfrēdam, kas ar pletni rokās klimta pa virtuvi, no visa spēka sizdams mušas, lai Līnai būtu svētdien tīra virtuve.
 - Viss reiz var noderēt, - Emīls sacīja. - Ja man kādreiz būs jāsūta vēstules, tad te jau vesels lēvenis ir uzrakstīts!
 Pašā virsū bija vēstule no Amerikas, un, to ieraudzījis, Emīls iesvilpās.
 - Paskat, Alfrēd, te ir vēstule no Adriana!
 Adrians - Bakhorvu vecākais dēls - sen atpakaļ bija aizbraucis uz Ameriku un pa visu laiku tikai vienu vienīgu reizi atrakstījis uz mājām - to zināja visa Lenneberga -, un visi dusmojās uz Adrianu, jo viņiem bija žēl nabaga vecāku. Taču, ko Adrians šai vēstulē rakstījis, to neviens nedabūja zināt; par to mājinieki klusēja.
 - Nu to var uzzināt, - sacīja Emīls, šis dūšīgais zēns, kas pats bija iemācījies lasīt gan drukāto, gan rakstīto tekstu.
 Viņš atplēsa vēstuli un skaļi izlasīja to Alfrēdam priekšā, lasīšana gāja ātri, jo vēstule bija īsa. Tā skanēja šādi:
 «Es i ridzējs lāci. Aizsūt jums adres. Šoreis gudbai.»
 - Diez vai šitā vēstule man noderēs, - Emīls sacīja.
 Bet to viņš vēl redzēs!

Mums Trikātā ir viens zēns, viņš smejas tā, ka visa Trikāta iet uz kinokomēdijām galvenokārt tāpēc, lai dzirdētu, kā viņš zālē smejas.