| What you gonna do when I'm gone |
2008-11-05|23:53 |
1.Lieliska bērnu filma, kas, kā jau visas labās bērnu filmas, ir svarīga arī pieaugušajiem. Rāmis ar gleznu, tfu, pasaka ar ietvaru savijas diezgan smalki un Bēthovena 7. simfonijas skaņas tevi nepamet ilgi pēc beigu titriem. Jā, protams, filma - glezna, kurā ir jūtama arī mākslinieka visvarenās rokas klātbūtne, jo pasakas sižets nevienu brīdi nav īsti skaidri saprotams (lai gan, ņemot vērā tās rašanās trauslos un sarežģītos apstākļus, tas šķiet pat zināmā mērā likumsakarīgi). Labākajos filmas momentos tā pārvēršas īstā piedzīvojumu filmā ar interesantiem varoņiem, ne tik veiklajos - ļauj ar apbruņotu aci pētīt aktieru meistarības sīkākās nianses (atzinīgi jāpiebilst, ka viņi šo pārbaudi izturēja ar lidojošām krāsām).
Ak jā, filmas nosaukuma latviešu tulkojums ir pilnīgi nesaprotams, jo filma ir tieši par to, ko vēsta oriģinālnosaukums.
Secinājums: labi, ka paspēju noskatīties uz lielā ekrāna. Piedzīvojumu elementi ļauj šo skatīties brīžos, kad sagribas kārtīgu episku pasaku. Jānoskatās arī 1981. gada oriģinālais variants.2.Filma par dzīvi Matricā apmēram ap trešās daļas beigām - dzīve tajā ir absurda, bet skaista - mazās traģēdijas ir visskumjākās, mazie sapņi visaizkustinošākie. Kino, kas uztverams vairākos līmeņos - un ne tikai kadra kompozīcijas ziņā, kur liela daļa būtiskā notiek dibenplānā. Liekas, šodien pieskāros tikai virsējam līmenim (piemēram, nepamanīju svastikas uz galda). Toties kāzu sapnis bija viens no lieliskākajiem redzētajiem sapņiem ever - tāds, kas sākumā liekas pilnīgi nesaprotams, tad pamazām tevi iešūpo un beigās tu turi īkšķi, lai tas tik drīz nebeigtos.
Secinājums: obligāti jāiekļauj dziļdomīgo filmu skašu repertuārā un jānoskatās arī "Mūzika no augšstāva". |
|