| Sajūt, sajūt mana nāss |
2008-10-30|10:03 |
Vakar noskatījos uz cilvēkmīlestību rosinošo filmu «Bananāsu ekspresis» un atzinu to par labu esam.
Par ko bija filma? Protams, ka par kapitālisma bezjēdzību. Filmas sākumā bija uzskatāmi parādīts, cik labi džekiem var būt kopā, ja viņiem ir zāle. Tiklīdz pie apvāršņa parādījās nauda un ieroči, sākās nelaimes un destrukcija.
Šajā kino nebija arī traucējošu sievišķu (viena bija, bet viņa bija sliktā policiste nēģeriete un beigās tika atspārdīta). Šajā kino bija tieši viens traucējošs sievišķis, ar kuru otrais galvenais varonis, lai arī pēc pāris vājuma brīžiem, tika galā ļoti racionāli un filmas beigas viņa nesabojāja.
Un, bez šaubām, cīņu skati nelika vilties. Borats ar savu pliko resno draugu nervozi pīpē moteļa istabiņas stūrī. Es teiktu, ka ir sasniegti jauni reālisma kalngali bojeviku žanrā. Nelielas aizdomas izraisīja vienīgi tas, ka vienā no fināla dueļiem abi oponenti varēja paciest aizdomīgi daudz sitienu, bet ļoti iespējams, ka viņi vienkārši bija resni (t.i., izturīgāki) un tizli (t.i., sitieni nebija īpaši stipri).
Kino satiku arī tādus skatītājus, kas bija apsmējušies līki un tāpēc neredzējuši pusi filmas. Pēc seansa ejot cauri Štokmenam, ieraudzīju galveno varoni pilnīgi nolaizītā ampluā uz smaržu reklāmas stenda. Apsmējos vēlreiz, jo filmā viņš bija daudz ticamāks (un vienā kadrā izskatījās precīzi pēc Kirila (kad dabūšu 1080p ripu, uztaisīšu skrīnšotu)!).
P.S. Secinājums: obligāti iekļaujama saviesīgo filmu skašu pleilistē.
P.P.S. Ak jā, tulkojums (titrojums) gan daudzviet lika raukt degunu. Gandrīz jau pavilka uz televīzijas (ne)līmeni. Viktor F., saņemies! |
|