| You May be Getting High from Food |
2007-11-07|19:26 |
Vakar sēdēju ēdnīcā. Diemžēl Meistara uzstāšanos biju jau nokavējis. Piepeši apkārtējā balsu murdoņā un galda piederumu šķindoņā saklausīju kādu brīnišķi savērptu skaņu. Ieklausījos. Pamanīju, ka trokšņiem ir visai jauka reverberācija, un ik pa brīdim kāda nots psihodēliski skaisti «aizpeldēja». Reizēm varēja sadzirdēt arī pa jocīgam iespiedzienam, kas, ja labi ieklausījās, skanēja zināmā ritmā. Brīnišķu melodiju motīvi zibēja garām kā virtuālā AVS tuneļa sienas. Apslāpētās pagraba gaismas padarīja ēdnīcu par lielisku skatuvi skaņas rotaļām manā galvā, un es sapratu, ka dzirdu to pašu, ko tik daudzi skaņraži cenšas un centīsies atkārtot - melodijas, faktūras un ritmus, ko mēs katrs jebkurā brīdī varam saklausīt savā apkārtnē, nometot klapes no ausīm. Arī matemātiskais rūķītis manā galvā sāka pārlikt, ar kādiem slāņiem un filtriem šo visu varētu ļaut izbaudīt vienkāršam klausītājam, taču velti, jo sajūta, ka dzirdi ko vairāk, kā pārējie, ir nesalīdzināmi pārāka par muzikālu konservu klausīšanos.
Jaukais piedzīvojums turpinājās arī tālākajā ceļā no ēdnīcas - motoru dūkoņa, bremžu čīkstoņa, lapu dejas uz trotuāra, dažādi interesanti šļaksti podā... Apziņa, ka atvērt durvis uz skaņu pasauli ir tik vienkārši, mani neizsakāmi priecēja. Biju kļuvis par iekšējo psihodēlisko komponistu.
Šodien sēžu krēslā, nedzirdu neko, taču apziņa priecē vēl joprojām un priecēs līdz pat kapa malai. |
|