| Melodijas no Marsa |
2009-05-11|21:54 |
Kādu laiciņu nācās iztikt bez internetiem, un blociņu biju atstājis vienam pazīstamam džekam - datorizdam, kuram, šķiet, vispārīgi ir spējas uz garīgām pārdomām un spriedumiem par augstākām tēmām, taču šeit viņš ir saatraugājis kaut kādus pilnīga datortārpa izmetumus. Būs jāierosina viņam padzīvot mežā ar iezvanpieeju. Bet nu labi, vismaz uzzināju, kas jāpērk stilīgiem pilsētas profesionāļiem.
Es toties pa šo laiku paspēju aiziet uz Emīlijas Ōtumnas koncertu un vēl joprojām nepārtraukt brīnīties, cik pievilcīgs ir viņas popas, dārkveiva, industrijas, gotikas, klavesīna un vijoles mistrojums, cik daudzpusīga personība, kura, no vienas puses, rozā krāsas forumā jūsmo par mazo meitenīšu dāvinātajiem zaķiem un no skatuves sarunājas ar saviem skatītājiem kā veciem draugiem, no otras, izdod grāmatu par saviem piedzīvojumiem psihenē, un no trešās savām rokām šūdina lieliskākos meiteņu tērpus ever un cik ļoti viņas gotiskie tērpi, kuros, starp citu, reti kurš tonis ir tumšāks par baltu un rozā, iet pie sirds viņai pašai un cik lielā mērā tie ir domāti mazo meitenīšu valdzināšanai. Bet man jau patīk :)
Vēl izgāju māksliniecisko spēli «Taka», kas bija skaists piedzīvojums, vienīgi beigās nedaudz atstāja mazumiņa sajūtu, jo īsti netapa skaidrs, piemēram, kāpēc es salasīju visas 144 puķes un kas būtu noticis, ja nesalasītu, kā arī pāris citas geimpleja sastāvdaļas. Taču liekas, ka mērķis izveidot spēli kā rīku, ar kuru spēlētājs var izstāstīt pats savu stāstu un pats izdomāt, kāpēc, cienījamajiem flāmiem ir izdevies.
P.S. Uz Emīlijas koncertu aizgāju, par viņu neko nezinādams, dzirdējis 4 dziesmas un redzējis 1 bildi, toties tagad esmu tik aizgrābts, ka jāpieliek tags «defining moments of life». |
|