phoenix
25 July 2010 @ 12:22 am
 
vakarnakt bijām Kaltenē - uz, tā teikt, dzejas nakts nometni. Meitenes līdzi ņem jūras kleitu, puiši - jūras kaklsaiti. Ar šiem apģērba gabaliem tad arī dodas jūrā peldēties. Pērn tā peldēšanās notika dziļā naktī un man tā īsti nemaz negribējās - pabradāju tik, svārkus sacēlusi.

bet šogad!

Tādi viļņi, tādas putu cepures, tāds spēks! Un tā akmeņainā Kaltenes pludmale! Viens vilnis mani uztrieca virsū zemūdens akmenim - smuks nobrazums uz gurna. Vēl tagad smeldz. Un pret asajiem mazajiem akmeņiem vai, kā saka E. gliemežvākiem, kuri tur esot daudz (un viņš zina, ko runā, viņš tai pludmalē bijis gana bieži, es tik nevienu gliemezi uz akmens tupam neredzēju, kur nu vēl viņu mājas.), esmu sagriezusi kājas pirkstu. Un vēl man ir smuki saskrāpēta-sabrāzta kreisā kāja. Ar no triecieniem pret akmeņiem.

Tur vienā vietā bija tāds liels, liels akmens. Es tā gribēju uzrāpties tam kamiešos, lai brīdī, kad nāk lielais vilnis, lidotu jūrā baltas kupenas mugurā, Nesanāca. Vai nu akmens bija par lielu un glumu, vai arī pārāk mazi atelpas brīži starp viļņiem.

P.S. Man ļoti patīk mana jūras kleita. Tā skaisti viļņojas ūdenī :)