Kā jau tas notiek daudzus, daudzus gadus, septembris ir dzejas dienu mēnesis. Dzejas dienu pasākumi notiek gan Rīgā, gan mazpilsētās, visur, kur ir pietiekoši aktīvi literāti. Un mūsu pusē tāda ir Maija Laukmane, kas ap sevi pulcina gan jaunus, gan vecus, visus, kas ir gana radoši, lai biežāk vai retāk, bet ko ierakstītu savos dzejas pierakstos :) Un tā nu mēs, viņas mudināti, arī šodien darījām gana daudz un gana interesantā - sakopām Krišjāņa barona mātes un tuvinieku kapvietas, pie lielā akmens krāvuma, kas radīts par godu Kr. Barona piemiņai, lasījām dzejas, ciemojāmies Kubeles skolā un, beigu beigās, kad visi jau aizbrauca pa mājām, mēs trijatā aizbraucām vēl uz Liepniekvalku alām, nedaudz pablandoties arī pa Dundagas mežiem. Bet rīt, rīt es atkal būšu datorā un darīšu atlikušo FOTokrosam.

Kubeles skolā



( vēl bildes )

A te es palielīšos - šī ir mana līdz šim vienīgā tūristu bilde - pie Ķūļciema veikala



a šite! Šitie ir tie skaistie savvaļas zirgi, kas mūs iztrūcināja no romatiskas bučošanās Engures ezera krastā:

Es nezinu, cik karsts šodien bija pilsētā, bet man, mums bija labi.
Ar laivām braucām pa Abavu. No Plostiem līdz Rumbai un Rumbā pieņēmām fantastiskas ūdens peldes-masāžas! Izbaudīju arī, kā tas ir, kad straume gāž no kājām un nes prom... kopumā pilnīgā relaksā, ar peldes pauzēm, un laivas atstāšanu lēnās straumes varā, mūsu upes prieki ilga 8h

Bet pats brauciens pa Abavu - kad sākām, debesis vēl bija apmākušās, tad noskaidrojās. Saule patīkami karsēja. E. laiva ir ideāla - kā liela gulta :) aiz mugura svar sabāzt parpalas, man vēl spilvens līdz un grāmata mierīgākiem upes plūduma brīžiem :) Laiva tāda gaiša, mīksta pietiekami plata un gara. Es tur vnk izguļos, atbalstot muguru, un baudu sauli. Kad paliek pa karstu, var izpeldēties. Tā kā upe nav plaši apdzīvota, lielākoties var laist pa pliko vai baudīt braucienu laivā, neiesauļojot peldkostīmu. patīkami, kad laiva slīd līdzās un man ap ķermeni vijas ūdens, bet visapkārt zaļi krasti...

Vienbrīd arī pašai sagribējās airēt. Tad nu ķēros pie darba. Jāatzīst, ka man ir grūtības ar taisna kursa noturēšanu - vislaik nākas izlīdzināt gaitu, bet ir ok. Manā vadībā piestājām Sabilē, aizgāju uz veici pēc alus, bet E. aplika sargāt laivu un, kamēr mūs panāca Ini un Den, alus jau bija tukšs. Vispār tā arī sanāca, kad airē puiši, tad temps ir līdzīgs, kā es vai Ini, tā tā laiva attiecīgi izraujas priekšā, otru laivu ar tās iemītniekiem atstājot savā nodabā un vēlmēs :)

Jāatzīst, ka uz beigām, man jau sāka apnikt un aiz neko darīt sāku uzdot visādus interesantus jautājumus. Šī lieta gan ir slidena, jo aizrunāties var tālu....

Kopumā - ļoti laba diena. Un man tā vēl nav beigusies :)

vakarnakt bijām Kaltenē - uz, tā teikt, dzejas nakts nometni. Meitenes līdzi ņem jūras kleitu, puiši - jūras kaklsaiti. Ar šiem apģērba gabaliem tad arī dodas jūrā peldēties. Pērn tā peldēšanās notika dziļā naktī un man tā īsti nemaz negribējās - pabradāju tik, svārkus sacēlusi.

bet šogad!

Tādi viļņi, tādas putu cepures, tāds spēks! Un tā akmeņainā Kaltenes pludmale! Viens vilnis mani uztrieca virsū zemūdens akmenim - smuks nobrazums uz gurna. Vēl tagad smeldz. Un pret asajiem mazajiem akmeņiem vai, kā saka E. gliemežvākiem, kuri tur esot daudz (un viņš zina, ko runā, viņš tai pludmalē bijis gana bieži, es tik nevienu gliemezi uz akmens tupam neredzēju, kur nu vēl viņu mājas.), esmu sagriezusi kājas pirkstu. Un vēl man ir smuki saskrāpēta-sabrāzta kreisā kāja. Ar no triecieniem pret akmeņiem.

Tur vienā vietā bija tāds liels, liels akmens. Es tā gribēju uzrāpties tam kamiešos, lai brīdī, kad nāk lielais vilnis, lidotu jūrā baltas kupenas mugurā, Nesanāca. Vai nu akmens bija par lielu un glumu, vai arī pārāk mazi atelpas brīži starp viļņiem.

P.S. Man ļoti patīk mana jūras kleita. Tā skaisti viļņojas ūdenī :)