Laura: "Es esmu princese. Un tikai. Un mans uzvārds ir Bārbija!"

Vai,ne :)

Laura teju izlēca no gultas, pa logu ieraudzīdama ko līdzīgu sniegam. Es nemaz negribēju ticēt, ka viņa apgalvoja, ka snieg. bet tā bija. Un vēl pamīšus saulīte uzspīd. Auksti, skaisti, saulaini. Tik, kamēr es iztaisījos, sniegošais sniegs bija pārvērties ūdens pakšķēšanā, un tomēr...

biju pie zobārsta caurumu aiztaisīt. Tagad sāp vairāki citi zobi. Nu tā - vienkārši sāp. Jūtīgi, vai? nobijās, vai?
man ir diskomforts.

Starp citu, par šodien sastaptajiem skudru pūžņiem. E. teica, ka skudrām garšojot cukurs. Laurai kabatā bija tas garšīgais C vitamīns ar garšiņām (nu, tie lielie, baltie, apaļie). Nolēmām iedot skudrām pamieloties. Ieliku vienu ripiņu pūznī. Pienāca viena, otra skudra un tā arī aizgāja. E. saka - varbūt jānolaiza tā tabletīte, lai skudras labāk to saldumu sajūt :) Nu, izcēlu to tabletīti no pūžņa, nolaizu, ielieku atpakaļ. Pienāk viena, otra, trešā skudra, kaut ko paknakstās un aiziet. E. saka - varbūt mazāku gabaliņu vajag. Nu, ņemu atkal to tabletīti ārā no pūžņa, ar zobiem nodrupinu gabaliņu (ar pirktiem diez ko nesanāca) un E šoreiz izvēlas vietu, kur novietot tos saldos krikšus. Vienalga skudras nav diži ieinteresētas. Tā nu devāmies prom. Vai nu skudrām negaršo saldumi, vai nu negaršo c vitamīns :) Bet varbūt viņas tikai kautrējās, bet vēl varbūt viņām vienkārši nebija ieplānots tobrīd našķēties :)

man ir čupa ar grāmatām no bibliotēkas - romāns, man saistošā izzinošā literatūra par netveramajām lietām un man saistošā lietišķā literatūra zināšanu papildināšanai. Visu gribu. uzreiz.
un tad vēl vakar sāku adīt! Nu, rudens tak! man gribas! Un tad vēl pamatlietas. Un tad vēl cītīgi jādomā par kaut kādiem projektiem, kurus derētu uzrakstīt, sava materiālā stāvokļa nodrošināšanai nākamgad. Un tad vēl Inas mājas lapai! Un tad vēl vienai sievietei apsolīju palīdzēt tikt galā ar mazu weblapiņu apmaiņā pret masāžas kursu! Un tad vēl barteris ar ilku! jaa, unv ēl tak... bāc, mans prāts pat īsti nesaprot, uz kuru pusi mesties.

ja man nebūtu bērns, es noteikti gandrīz visu laiku pavadītu, cenšoties paspēt izdarīt vēl to un to un, aa, pareizi to tak ar vēl gribējās! Bet bērns liek pārorganizēt laiku un neaizmirsties pienākumos un sabiedriskajās aktivitātēs. Esmu vienkārši sajūsmā, ka man viņa ir :) Un tik liela un tik prātīga! Es riktīgi lepojos :)

Man ir sajūta, ka šī ir viena no pēdējām skaistajām rudens dienām (cik tad ilgi var pieturēties skaists, skaidrs un saulains laiks!) un tā nu attiecīgi jārīkojas - zvans E., vai nevēlas kur izkustēt un dodamies uz Pedvāli skatīties ugunsskulptūru, kādu akmeni iestādīt (par to šogad arī sertifikātu deva) un pie viena pastaigāties.



( tālāk :) )

mani mulsina, kad man pa telefonu zvana un enerģiski jautā: "ko Tu dari?", lai arī labi zinu, ka šai personai tas nemaz neinteresē un šis jautājums ir tikai kā ievads sarunai. Taču jāatbild kaut kas ir. Tāpat kā ar amerikāņu How do you do? Šinī gadījumā tad vēl var kaut ko neitrālu atbildēt, bet jautājums "Ko tu dari?" ir tik konkrēts un tiešs!

vispār sūdīgi. izskatās, ka esmu pakāsusi piektdienas sapulces pierakstus. Un kā atgad es msuki noprotokolēšu to sapulci? labi, tas štrunts. bet tais papīros no ekspertiem biju tik daudz jauku citātu un domu piefiksējusi... biju domājusi tādu jauku rakstiņu uzcept, bet tagad...

Ak vai, var redzēt, ka ir nakts :)

kamēr rakstīju šos teikumus, atcerējos, ka tās lapas esmu nolikusi uz palodzes starp Mūžības grāmatu un Antikristu, jo vakar vakarā jau grasījos sākt pie tā strādāt! :0

redz, cik labi, kad parunājas ar sevi :) esmu mīļa ;)

lidinājās, lidinājās muša ap tējas krūzi, līdz tagad dzeru un - skatos muša priekšā!

Kā jau tas notiek daudzus, daudzus gadus, septembris ir dzejas dienu mēnesis. Dzejas dienu pasākumi notiek gan Rīgā, gan mazpilsētās, visur, kur ir pietiekoši aktīvi literāti. Un mūsu pusē tāda ir Maija Laukmane, kas ap sevi pulcina gan jaunus, gan vecus, visus, kas ir gana radoši, lai biežāk vai retāk, bet ko ierakstītu savos dzejas pierakstos :) Un tā nu mēs, viņas mudināti, arī šodien darījām gana daudz un gana interesantā - sakopām Krišjāņa barona mātes un tuvinieku kapvietas, pie lielā akmens krāvuma, kas radīts par godu Kr. Barona piemiņai, lasījām dzejas, ciemojāmies Kubeles skolā un, beigu beigās, kad visi jau aizbrauca pa mājām, mēs trijatā aizbraucām vēl uz Liepniekvalku alām, nedaudz pablandoties arī pa Dundagas mežiem. Bet rīt, rīt es atkal būšu datorā un darīšu atlikušo FOTokrosam.

Kubeles skolā



( vēl bildes )

šņaucu puņķus smaržīgajā tualetes papīrā un vakarpusē jau otro dienu pēc kartas klepoju tā, ka liekas, ka tulīt vemšu ar piedevām!

pa smuko!

Mācītājs brauc pa ceļu, ierauga ejam mūķeni un piedāvā aizvest viņu līdz klosterim. Mūķene iekāpj mašīnā. Mācītājs brīdi viņu aplūko un tad piepeši uzliek roku uz viņas ceļa. Mūķene iesaucas:
- Svēto tēv, atcerieties 129. psalmu.
- Atvainojiet, māsa, bet miesa ir tik vāja pretoties kārdinājumam…
Mācītājs roku noņem no mūķenes kājas, bet pēc kāda laika atkal noglāsta mūķenes celīti.
Mūķene atkal:
- Svēto tēv, atcerieties 129. psalmu…
Mācītājs atkal atvainojas. Tā tas atkārtojas vairākas reizes.Beidzot viņi ierodas klosterī. Tur mācītājs sameklē Bībeli, atrod 129. psalmuun lasa: “Meklē augstāk un gūsi uzvaru!”

Morāle sievietēm: Ja negribi palikt neapmierināta, izsakies skaidrāk.

Morāle vīriešiem: Atceries reiz par visām reizēm – sievietes nekad nesaka “jā” tiešā veidā.

nejūtos labi. arī domas, ne tās, ko vajag, lien ap galvu.

kārtojot papīrus, uzdūros sen, sen, pirms 5 gadiem rakstītai emociju lapiņai. Nemaz nelasīju visu. Tāda es vairs neesmu. Tik ļoti sevi ārdoša, ar tieksmi uz upurlomu un sāpēm.

Pat, ja tagad ir brīžiem bail, brīžiem nepārliecinātība un nespēks, tas ir savādāks. Jūtos spēcīgāka un, kas ir pats svarīgākais, neskatos uz visu tik fatāli, nemēģinu tik ļoti pieķerties kā dadzis un nav tik izmisīgas sajūtas, ka nepieciešamas mājas, mīlestība, nav tāda tukšuma krūtīs. Ir cita sapratne, pareizāk sakot esmu nonākusi pie citas šķautnes. Ir šāds laiks, vēlāk būs cits laiks. Tagad ir vienas aktualitātes, vēlāk būs citas. Nav jāpieķeras ar nagiem un asinīm visam, kas mīļš un tuvs, jo arī vēlāk kas tāds būs. Ja ne esošās sajūtas, tad citas. Tukša vieta nepaliek. It visās nozīmēs, it visās jomās. ļaut plūst dzīvei. Pareizajos brīžos ievilkt airus laivā un pareizajos airēt. Lai sajustu, jāatslābinās.

Esmu kļuvusi brīvāk elpojoša.

Paziņa audzē austersēnes. Biju te kādu mēnesi atpakaļ nopirkusi - garšīgas, ņamm - ņamm. Nu jau kādu nedēļu atkal par tām domāju un - tikko zvana Agris, ievedīšot man mazu kastīti. lai iet! Kamēr viņš piebrauc, man zvana telefons. Ar vienu aci redzu, ka tā mazā kastīte ir kudī lielāka nekā pagājušajā reizē ņemtais sēņu daudzums (ņēmu 1kg, pietika nedēļu ko ēst. Bija gan zupai, gan mērcei, gan tāpat ar sīpoliem mamma apcepa). Ar vienu roku runāju pa tel., ar otru prasu - cik jāmaksā. Agris uz pirktiem parāda 4Ls. Es neesmua rmieru, negribēju vairāk par 2Ls šodien tērēt sēnēm, turklāt zinot, ka 2kg es tak apēst nevarēšu! Un tad sākās kaulēšanās :D Ar Agri tas ir jautri. Viņš ir tirgotājs pēc rakstura, jau no bērna kājas tirgojies. Man nācās pa'traukt sarunu un avainoteis, lai varētu pievērsties savām tiesībām dabūt tikai 1kg sēņu, nevis 2us :)

Vārdu sakot, viss beidzies laimīgi - neesmu ļāvusies pierunāties un esmu kļuvusi par 1kg un nevis 2kg austersēņu īpašnieci. mmm, man jau tagad mutē siekalas iedomājoties to garšīgo mērci ar saldo krējumu! Kaut gan no gailenēm es neatteiktos!

Vakar vēl tik daudz staigājām! Man liekas, visai pilsētai līkumu līkumus izmetām. Dzīvoklī tik pat karsts, cik ārā, ar atšķirību, ka ārā tomēr tāds kā vējelis.

A te es palielīšos - šī ir mana līdz šim vienīgā tūristu bilde - pie Ķūļciema veikala



a šite! Šitie ir tie skaistie savvaļas zirgi, kas mūs iztrūcināja no romatiskas bučošanās Engures ezera krastā:

Es nezinu, cik karsts šodien bija pilsētā, bet man, mums bija labi.
Ar laivām braucām pa Abavu. No Plostiem līdz Rumbai un Rumbā pieņēmām fantastiskas ūdens peldes-masāžas! Izbaudīju arī, kā tas ir, kad straume gāž no kājām un nes prom... kopumā pilnīgā relaksā, ar peldes pauzēm, un laivas atstāšanu lēnās straumes varā, mūsu upes prieki ilga 8h

Bet pats brauciens pa Abavu - kad sākām, debesis vēl bija apmākušās, tad noskaidrojās. Saule patīkami karsēja. E. laiva ir ideāla - kā liela gulta :) aiz mugura svar sabāzt parpalas, man vēl spilvens līdz un grāmata mierīgākiem upes plūduma brīžiem :) Laiva tāda gaiša, mīksta pietiekami plata un gara. Es tur vnk izguļos, atbalstot muguru, un baudu sauli. Kad paliek pa karstu, var izpeldēties. Tā kā upe nav plaši apdzīvota, lielākoties var laist pa pliko vai baudīt braucienu laivā, neiesauļojot peldkostīmu. patīkami, kad laiva slīd līdzās un man ap ķermeni vijas ūdens, bet visapkārt zaļi krasti...

Vienbrīd arī pašai sagribējās airēt. Tad nu ķēros pie darba. Jāatzīst, ka man ir grūtības ar taisna kursa noturēšanu - vislaik nākas izlīdzināt gaitu, bet ir ok. Manā vadībā piestājām Sabilē, aizgāju uz veici pēc alus, bet E. aplika sargāt laivu un, kamēr mūs panāca Ini un Den, alus jau bija tukšs. Vispār tā arī sanāca, kad airē puiši, tad temps ir līdzīgs, kā es vai Ini, tā tā laiva attiecīgi izraujas priekšā, otru laivu ar tās iemītniekiem atstājot savā nodabā un vēlmēs :)

Jāatzīst, ka uz beigām, man jau sāka apnikt un aiz neko darīt sāku uzdot visādus interesantus jautājumus. Šī lieta gan ir slidena, jo aizrunāties var tālu....

Kopumā - ļoti laba diena. Un man tā vēl nav beigusies :)