Es saprotu, ka humānai sabiedrībai ir jāparūpējas par tiem, kas paši par sevi parūpēties nespēj, un nožēlojama ir tā sabiedrība, kas to pati nespēj darīt, bet līdz pat šim brīdim nav gadījies redzēt nedz sakarīgu argumentāciju par labu visaptverošam egalitārismam, nedz arī kādu piemēru, kur tiešām būtu realizēta vienlīdzīga sabiedrība.
Konsekventi pieturoties vienlīdzīgām tiesībām uz gala rezultātu, egalitārisms paredz arī atteikšanos no indivīda atbildības par tā rīcību (jo tiek garantēts vienāds rezultāts) vai arī uzspiestu vienlīdz stulbu lēmumu, pieņemšanu vai arī kādas soda sankcijas pret tiem, kas ir pratuši rīkoties veiksmīgāk kā vairākums. Ja runājam par individuālu iniciatīvu, tad no tādas ir jāatsakās uzreiz.

Paraugoties no otras puses, (ja sākam no pamatu pamatiem) sugas turpināšanas instinkts liek rūpēties, lai paša pēcnācējiem būtu lielākas izdzīvošanas priekšrocības, un sociālai būtnei tas nozīmē gan lielākus materiālos labumus, gan plašāku pieeju informācijai (kas, protams, arī prasa zināmu labklājību).

Utopijai ir divi priekšnosacījumi: a) neierobežoti resursi; b) cilvēces atteikšanās no sugas turpināšanas. Vienlīdzība bez šiem priekšnosacījumiem nozīmē tādu antiutopiju, kāda i Orvelam nav sapņos rādījusies.