nuuu, tur jau nekā tāda jau nebija. vienkārši, no sērijas, tā starp citu, pastāstīta viena, otra dzīves detaļa. Bet tā sajūta, ejot gar jūras malu un tinoties šāllē, klausoties ko tev stāsta veca zvejnieka sieva par laikiem un apstākļiem, kurus nezinu un negribētu zināt, tā smeldzīgi paliek. bet ne smagi, jo šī saruna nebija bēdīga. Vienkārši dzīve bez izskaistinājuma, ar mazajiem priekiem un ikdienas notikumiem. Kā, mērots ceļš gar jūras krastu, lai dotos uz vietējo kultūras namu klausīties koncertu un skaidrais prieks par to. Nu tā... sajūta palika tīra, ka jāmāk dzīve novērtēt, to, kas ir.