uztaisīju Laurai no plastalīna cilvēciņu ar tādiem gariem adatu matiem. Nu ļoti patīk viņš. Noliku viņas istabā uz plauktiņa. Ik pa laikam gāja, skatījās, aiztika, spēlējās. Protams, ta kāja nokrīt, ta kāds mats saspiežas un es tik laboju. Tikko atnesa man tādā gandrīz krāsainā bumbiņā samīcītu vīriņi - salabo, mam. Es gandrīz apsmējos un vēl tgad jāsmejas, atceroties bērna sejas iztieksmi.